Visiem sāp 1
Ludmila ar labu vārdu atminas visus pazīstamos un arī līdz tam nepazīstamos cilvēkus, kuri jutuši ģimenei līdzi traģēdijā un centušies jebkā palīdzēt nesaļimt un dzīvot tālāk: katoļticīgo sievieti, kura atnesusi vainadziņu un sveci, ko iedegt Jūlijas piemiņai; kaimiņieni, kura ienākusi ar zupas bļodu, 53. vidusskolas skolotājas un direktori, kuras morāli ļoti atbalstījušas; Daniēlas deju ansambļa “Arabeskas” baleta skolotāju Jūliju Tihomirovu, sociālo darbinieci Ingunu, bāriņtiesas darbinieci Daci, biedrības “Zolitūde. 21.11.” izveidotāju Regīnu Ločmeli-Luņovu, un arī daudzos nelaimes biedrus, kurus emocionāli satuvinājušas bēdas. Ludmila bijusi pie psihologa, taču tikai vienu reizi. Mudinājums stāstīt par meitu un nākamajā reizē atnest arī fotogrāfiju mātē pārdzīvojumu vēl padziļinājis. Pacēlies asinsspiediens, tāpēc no psihologa pakalpojumiem atsacījusies. Atminēties tuvinieku lokā – tas ir dziedinošāk. “Mums ir liela ģimene – varam kopā paraudāt, atcerēties Jūliju, arī kopā piedzīvotos priecīgos notikumus,” saka Ludmila.
