“bēdas kas pieturā gaida septīto”. Elīnas Vendijas Rībenas dzeja 3
Elīna Vendija Rībena nāk no Tukuma un Rīgā dzīvo jau 20 gadus. Apgalvo, ka domā ne tikai latviski, bet varbūt arī par daudz, vai drīzāk – uz visām pusēm, tāpēc esot pievērsusies prāta disciplinēšanas studijām Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļā. Iespējams, Elīna raksta tāpēc, lai uzvarētu balto lapu, turklāt lapa vispār tikai dažubrīd ir īsta, jo lielākoties tā tomēr ir caurums, kurā ieurbties ar aprakstošiem vārdiem, lai piesaistītu prom slīdošo. Cita iespēja – Elīna raksta, lai varētu vēl vairāk pastaipīt realitāti un laiku un izvērtētu, cik tālu var aizvilkt nozīmes un kurā brīdī tās sāk dzīvot savu dzīvi. Bet vispār – teksts sevi uzrakstot pats.
– Kāds bija tavs ceļš līdz dzejas rakstīšanai?
E. V. Rībena: – Sākumā iemācījos runāt, tad lasīt un pēc tam rakstīt. Ar vārdiem bija viegli spēlēties, tie bija brīvi no noteikumiem un ātruma, un ritma, un es vienkārši ļāvu tiem ar mani rotaļāties, daudz lasīju un no turienes nāca jauni vārdi. Ar vārdiem manipulēt bija vienkārši un jautri. Tie parādīja sevi visur, cilvēku sejās, soļos, skatienos, runā, bet galvenokārt parādīja to, kas paliek nepateikts, bet ir noticis. Kaut kur – starp rindiņām. Pēc. Citādāk nevar. Kā tad vēl?
– Kas tālāk? Ko jaunie dzejnieki domā par tādu koncepciju kā “dzejas krājums”?
– Pati par to vēl nedomāju, jo tekstiem vispirms jāsasniedz briedums, lai tiem būtu stabilāka struktūra un izkoptāka izteiksme. Bet es nesteidzos. Negribētos, lai man vēlāk būtu kauns par kaut ko, kas uzrakstīts steidzīgi un nekārtīgi.
– Ko tu teiktu Rainim, ja viņš pēkšņi nāktu parunāt?
– Varbūt pajautātu, kas ir pēdējais, no kā viņš bija nobijies. Nejautātu neko tādu, ko nevēlētos jautāt citam. Bet nu, ja jau viņš pats nāktu parunāt, tad jau viņam būtu bijis labs iemesls tam, kāpēc pamest savu kapu un doties taisnā ceļā pie manis. Vēl es viņam pateiktu, ka man ļoti patika “Zelta zirgs”.
DZEJAS ABC. Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Nez kāpēc šajā dzejā spilgti iespiežas vārds “mans”. Iespējams, tas saistīts ar to, ka šī paaudze daudz vienkāršāk attiecas pret savu apkārtni – dabiskāk redz lietas, pieskaras tām, iemanto un lieto. Un pilsētas tēls joprojām ir čakiski nepieciešams kā vide, viela un arī kontrasts iekšējai “nomalei”.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem Elīna Vendija Rībena piedāvā savu jaunāko dzeju.
***
mēs esam mēteļi
mēteļos ietīti puteņi
mēs esam vieni un sals
nāk ar lāstekām jumtu korēs
kur viņi ir?
nepazīstu
ja nosauktu vārdā
neatpazītu
nav man rada
bet tepat blakus
tausta šūnas
kas pāri palicis
nenoslīks
tuksneša dūņās
***
trolejbuss tramvajs ar klaboņu
atsit no zemes miekšķētus izdeguļus
no kvēpiem un sodrējiem atdala
baltas
filtriņu aitiņas
spiediens ir uzturēts
noturēts ozolkoka mucās kas
labskanīgi
atdodas klaudzieniem
kad izsmej tu neziņā savilktas
lūpas
tās ir manējās
šodien pāri bortam zem tilta
notiek mazs dzerstiņš par godu
un lepnumu – viņa –
dramatiski paceļ zodu
žokli
zobi spīd balti
zobens ir ass
kleita ir sarkana puto alus viņa
deklamē
un viņai sanāk
glāzes ar nolauztiem kātiņiem
tās ir manējās
paliek uz sienas iešvīkots uzraksts
ar ķieģeļa lausku oranžs
no spiediena pārplīstot plaušām
izšļāksies saulriets caur nāsīm
un norietēs acis
o
es gribētu lai tu
arī tur esi
bēdas kas pieturā gaida septīto
tās ir manējās
***
Sieviete reklāmas afišā matiem
atbīdītiem aiz ausīm
ar grābekli ievilktām svītriņām
atieztiem zobiem smaida
prātā nāk tādi vārdi kā
haizivis
azbests
un cīpslas
meitenei auditorijā pretējā solu rindā
uz galda ūdenspudele
virsū uzraksts “maiga garša”
es palūdzu malku ūdens
uz brīdi mēs sēžam
vienu to pašu ūdeni mutē
vienu to pašu garšu mutē
nepajautāju vai bija maigi
man – nepavisam
šodien laukā līst viegls lietus
tā ziņo uzraksts uz metereoloģiskās stacijas
bināro slēģu vārtiem
es eju smagi aukstums sasmeļas
zābakos
vējš sit ar svešām smakām pa seju
kapucēs aptītas galvas aizveras
iekokonējas telpā – starp
starp punktiem
durvīm
pārejām
stikliem
cimdiem
balsi
***
man ir jauns vārds
un man ir jauna mēle
visu cauru ziemu esmu laizījis
smilšpapīru
tagad ledū laizu āliņģus
tagad ledū plaucēju godu
tagad ledū plaucēju savu lepnumu
kaula aci saveru pērļu krellēs
un pārmetu tev pāri pleciem
lai birst tavās ēnās mans baltums
lai piesnieg tavi atvari sniegiem
kad sniegu pieblietēs spiediens
ar mēli es plaucēšu
atvaros rētas
