„Bebru astītes gotiskā mērcē. Normunds Akots recenzē Jaunā Rīgas teātra izrādi “Desmit iemesli apciemot Kauci” 0
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kad tepat blakus no reaktīviem šāviņiem un lodēm mirst nevainīgi cilvēki, rakstīt par teātri ir grūti. Dienas lielāko daļu pavadot globālajos tīklos un sekojot līdzi tam, kādu prātam neaptveramu cenu ukraiņi šodien maksā par savu brīvību (un lielā mērā arī mūsējo), tas pat brīžiem šķiet bezjēdzīgi. Kā viens totālas varaskāres apsēsts maniaks ar saviem imperiālajiem murgiem XXI gadsimtā spēj tik tālu aptumšot veselas nācijas apziņu, lai tā viņu atbalstītu un pakļāvīgi ietu slepkavot kaimiņus?
Vai tiešām bailes un savtīgums ir palikuši vienīgie motīvi, kas vada mūsdienu cilvēka izdzīvošanas instinktus? Demokrātiskā pasaules daļa, protams, iestājas pret šo necilvēcīgo karu, izvērš plašas protesta kampaņas un jūt līdzi ukraiņu ciešanām, tomēr klusi cer, ka līdz viņiem tas nenonāks, dziļākā būtībā paslēpjas aiz līgumiem un konvencijām un atpērkas ar humānām palīdzībām, militārām piegādēm un sankcijām. Vai tas ir pietiekami? Lūk, tikai daži jautājumi, uz kuriem mums šobrīd jārod atbildes, turklāt ātri, jo izlieto asiņu straume pieaug ar katru stundu.
Raugoties no otras puses, ir jāsaprot, ka Putina naids pret Rietumu civilizāciju ir sasniedzis savu apogeju un viņš ir gatavs darīt visu, lai to iznīcinātu. Saglabāt cik necik normālu dzīves ritējumu ar visām mums vitāli nepieciešamajām kultūras norisēm šādā situācijā ir vēsts, ka mēs nebūt negrasāmies pakļauties viena marasmātiķa prasībām un atteikties no savām vērtībām. Vienkārši ir jāturpina nodarboties ar to, kas mums šajā dzīvē ir svarīgs, ko gribam un protam darīt. Tādēļ ķeros pie JRT jaunākā iestudējuma apskata.
Teatrālas delikateses
Justīnes Kļavas dramaturģiskie teksti lielākoties iezīmējas ar jūtīgi un trāpīgi tvertiem dažādu sabiedrības slāņu mūdienīgas rīcības paraugiem, kuros neuzkrītoši saaužas mūsu kopējā zemapziņā dominējošā pasaules uztvere un atsevišķa indivīda temperamentam un raksturam piemītošas uzvedības izpausmes. Neatkarīgi no izvēlētā sižeta tas padara viņas darbus pievilcīgus gan režisoriem, gan aktieriem, gan arī publikai, jo saikne ar šodienas dzīvi tajos ir tieša un nepārprotama. Jebkuras adaptētās vai pašas autores iztēlē veidotās sižetisko notikumu virtenes tekstā cieši turas pie šīs saiknes un dod iespēju izrādes veidotājiem radīt skatuves telpā aizraujošus tēlus, kuri ļauj mums palūkoties uz sevi dažādās gaismās un rakursos.
“Desmit iemesli apciemot Kauci” nav izņēmums. Viens no šiem iemesliem ir miestiņa vietējā delikatese – kūpinātas bebru astītes. Katrā no lugas desmit personāžiem JRT jaunie aktieri līdzās pieredzējušai trijotnei ierasto ”skapja skeletu” vietā ir ieslēpuši tādu mazu “astīti”, kas stūrē viņu varoņus cauri sižetisko atklājumu plūsmai un režisoriski izrādē tiek piedāvāta publiskai izgaršošanai kā “aktierspēles delikatese”.
Lai bagātinātu garšu, Gatis Šmits ar dramaturģes pievienoto valodas speciju palīdzību savu teatrālo maltīti Mārtiņa Vilkārša nevainojami dizainētajā Kauces muižas interjerā ir pārlaistījis ar vieglu gotisko mērci, kas notiekošajam piešķir nedaudz mistisku noskaņu un mudina jaunos izrādīt savas iegūtās prasmes atturīgi stilizētas spēles segmentā. Jāpiebilst, ka Gata Šmita režisoriskajā paletē jau kādreiz ir pavīdējusi neliela aizraušanās ar mistiku. Atcerēsimies kaut vai 1997. gadā turpat JRT iestudēto A. Levina “Rozmarijas bērnu”, kurā galveno lomu atveidoja Baiba Broka, taču viņš šo ietonējumu vairāk izmanto kā aktierspēli atsvaidzinošu faktoru, kas palīdz publikai neatslābināt uzmanību.
Mazs sabiedrības mikromodelis
Un tātad Kaucē ierodas tūrisma reportieris Voldemārs Zagdajs (Gerda Lapoškas aizrautīgi veidots preses pārstāvja tēls ar vampīriskām iezīmēm), lai uzrakstītu par ievērības cienīgām vietām šajā purvu ieskautajā miestiņā. Rakstiņu ir pasūtījuši vietējās domes priekšsēdis Krišjānis Kārkliņš (stila rāmjos nedaudz pārspīlēts, bet Dāvida Pētersona izteiksmīgām groteskas līnijām zīmēts jauno karjeras zēnu tēls) un lielā visvarenā Kauces biznesmene Antra Akmeņkale (perfekts tamlīdzīgu darboņu kvintesences tēls Elitas Kļaviņas smalki mežģīņotajā atveidojumā). Entuziasms un stipri aizdomīgā disciplīnas izpratne reportierisko izmeklēšanu aizved līdz senākiem notikumiem un konkrēti – līdz ugunsnelaimei, kurā nodeg divas mājas.
Vienā no tām dzīvību zaudē izbijušā skolotāja Māra Šuhēviča (ar Andra Keiša spēles manierei raksturīgi pievilcīgo organiku veidots slepkavnieciska mačo tēls, kas sajūsminās publiku) sieva. Kā un kāpēc, lai paliek intriga tiem, kas izrādi vēl skatīsies.
Vecajā muižā, kur izmitināts Zagdajs, apstākļu spiesta, vēl mājo provinces justīcijas ierēdne Iveta Mačuka (ar brīnišķīgu humora izjūtu Baibas Brokas izspēlēts neparko novecot negribšas vientuļas sievietes tēls) ar savu meitu Ūnu (uzsvērti neirastēnisks mūsdienu jaunietes tipāžs Sabīnes Tīkmanes atveidojumā). Turpat piestrādā arī restaurators Agris Kārkliņš (depresijā iedzīta puisieša tēls, kuru Matīss Ozols skatuviski veiksmīgi aizved līdz izmisuma robežai) ar sievu Sanitu (moderno standartaktivitāšu pārlādēta būtne ar neizsīkstošu manipulētgribu, kuru Marta Lovisa ļoti precīzi iemieso radītajā tēlā).
Iesākumā viņi visi Zagdajam tikai traucē, taču, ar komisku pašpārliecinātību izmantojot savas dīvainās izmeklēšanas metodes, kas dikti nepatīk pagasta valdei, reportieris tomēr palēnām aizved publiku līdz žanram atbilstīgi sapiņķerētās intrigas atrisinājumam. Lai ļaunais atklātos tur, kur to vismazāk gaidām, akcentējot labprātīgu izvēli pievērsties kristietībai, darbībā vēl tiek iesaistīts nepatiesi notiesātais, pirms termiņa par labu uzvedību atbrīvotais Raivo Rijnieks (visai grūti atveidojams pozitīvais tēls, kuru Jānis Grūtups tīri sekmīgi iekļauj kopējā tēlu parādē) un, protams, vietējā policijas inspektore Ketija Kravale (situāciju attīstībai izveicīgi pielāgots Lolitas Stūrmanes veikums), kas finālā palīdz nodrošināt labā triumfu pār Kauci tiranizējošo ļaunuma iemiesojumu.
Kā ikvienā mazā miestiņā, visas izrādes satraucošajos notikumos iesaistītās personas viena otru itin labi pazīst, kopā auguši, kopā skolā gājuši, gadiem tepat kaimiņos dzīvojuši un katram par katru te ir savs negrozāms viedoklis. Izmantojot to kā mazu sabiedrības mikromodeli, Justīne Kļava ar Gati Šmitu ļauj mums smaidot palūkoties ne tikai uz mūsu stereotipiem, bet arī uz cirkulējošajām domāšanas un spriešanas klišejām, kuras līdzi nes jaunais laiks un kurās jau esam paspējuši iestigt līdz ausīm.
Jaunie aktieri ar atzīstamu profesionalitāti caur pašu atrastām detaļām, izteiksmīgām personāžu uzvedības līnijām un intonatīvām spēles toņkārtām ir iemācījušies to visu ievīt savu lomu zīmējumos un padarīt ieraugāmu arī skatītājam. Viens no aktiermākslas pašiem būtiskākajiem kritērijiem ir spēja radīt tēlus uz skatuves eksistējošā laiktelpā (ne velti šoreiz iekavās ieliku visu radīto tēlu konspektīvu raksturojumu), un Gata Šmita iestudējums rāda, ka JRT jaunajai aktieru maiņai tas sāk padoties arvien labāk un labāk.
UZZIŅA
“Desmit iemeslu apciemot Kauci”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Dramaturģe Justīne Kļava, režisors Gatis Šmits, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Keita, komponists Jēkabs Nīmanis, gaismu mākslinieks Lauris Johansons.
Lomās: Baiba Broka, Jānis Grūtups, Andris Keišs, Elita Kļaviņa, Gerds Lapoška, Marta Lovisa, Matīss Ozols, Dāvids Pētersons, Lolita Stūrmane, Sabīne Tīkmane.
Nākamās izrādes: 26., 27., 29., 30. martā.
