Bebrenē ceļ godā bebru 0
Saimniekam, kura mežu vai pļavu kaut reizi applūdinājis bebra būvēts dambis, šis grauzējs parasti neizraisa īpašas simpātijas. Turpretī Dvietes senlejā bebru ceļ godā, tam pat veltīta ekspozīcija tūrisma informācijas centrā.
Kamēr citviet Latvijā skaišas par bebru nedarbiem, Ilūkstes novada Bebrenē māca, kā ar tiem sadzīvot. Bebrene kā šo zvēriņu apvidus pirmoreiz rakstos minēta 1562. gadā, un vietas nosaukums cēlies no vietējās Bebrupītes, kuras krastos ciems atrodas, jo gan senos laikos, gan joprojām apkārtnē ir daudz bebru. Pēc aplēsēm, šo dzīvnieku pagastā esot divas reizes vairāk nekā iedzīvotāju – apmēram divi tūkstoši.
Tādēļ vairāk nekā pirms diviem gadiem Bebrenes centrā pat izveidoja jaunu vides objektu – nelielu skulptūru, kurā attēlots… protams, bebrs! Pēc vēstures liecībām, Bebrenes apkārtne bijusi apdzīvota jau akmens laikmetā, tāpēc skulptūra veidota no vietējā laukakmens un metāla. Tās autors ir Cēsu pusē dzīvojošais akmeņkalis Aivars Kerliņš, kurš bebru radījis, saglabājot akmens dabisko skaistumu.
Savukārt Dvietes senlejas informācijas centrā Ilūkstes novada Bebrenes pagasta “Gulbju” mājās izveidota ekspozīcija, kas iepazīstina ar Eirāzijas bebru, tā dzīvesveidu, paradumiem, sliktajiem un labajiem darbiem (izrādās, labo ir vairāk nekā slikto!). Katrs, kurš te iegriežas, var apskatīt un pat aptaustīt zvēriņa kažoku, apbrīnot garos, dzeltenos zobus, noskatīties filmu par bebru dzīvi.
Priekšstats nevar būt pilnīgs, kamēr nav degustēts dziednieciskais bebra dziedzeru uzlējums, kas spēcina nervu sistēmu un stiprina imunitāti. Un, ja vēl nogaršo kādu kumosiņu ceptas vai kūpinātas bebra gaļas, ko sarūpējuši vietējie mednieki, rodas spēks un kāre doties ekspedīcijā pa bebru vietām, lai aplūkotu meistarīgo celtnieku veidotās mājas, aizsprostus un kokus, kas ar asajiem zobiem apgrauzti tievi kā zīmuļi. Ja laimējas, var ieraudzīt arī pašu Bebrenes saimnieku!
