Mednieka ievērībai. Bebram trihinellas ir biežāk nekā mežacūkām 0
Bebra gaļa ir tīra no infekcijām. Bebram vienmēr ir trihinellas, tikai reti kurš nodod gaļu pārbaudēm. Muļķības, bebram nevar būt trihinellas, jo tas ir veģetārietis. Ir bijuši divi klīniski apstiprināti gadījumi! Nē, tā ir falsifikācija. Divos paraugos it kā atrada, bet pēc tam izrādījās, ka tos sajauca ar mežacūku paraugiem. Es nekad nenododu bebra gaļu analīzēm. Ko? Tagad nevarēs bebru kūpināt…
Viedokļi, ko izsaka mednieki, un jautājumi, ko viņi uzdod, ir visai dažādi. Apsverot inficēšanās iespējas, kuru procentuālais rādītājs patiesībā nav zināms, rodas jautājums, vai sakarā ar bebra gaļas drošumu ir vieta histērijai. Diskusijas par to, vai bebra gaļa ir bīstama vai nav, nodot to analīzēm pirms lietošanas pārtikā vai nenodot, rit dinamiski, bet, protams, ne tuvu tik karsti kā strīdi par staltbriežu trofejām un selektīvajām medībām. Ko tas nozīmē? Ka medniekiem nerūp pašu veselība? Ka viņi vēlas dzīvot kā savvaļas būtnes un domā, ka nesaslims vienkārši tāpēc, ka tic tam? Bet varbūt bažām nemaz nav pamata?
Pirmais un lielākais pētījums Eiropā. Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Parazitoloģijas nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Gunita Deksne stāsta, ka laikā no 2010. līdz 2014. gadam, sadarbojoties ar vairākiem medniekiem, kas nodrošināja piekļuvi vajadzīgajam materiālam, notika plašs pētījums. Studentu zinātniskās pētniecības darba ietvaros tika izmeklēti 182 bebri (Castor fiber), no kuriem viens bija invadēts ar Trichinella britovi kāpuriem. Šis ir pirmais un līdz šim lielākais šāda veida pētījums visā Eiropā. Maģistra darba mērķis bija konstatēt, kādi parazīti ir raksturīgi bebram. Šis pētījums lika pievērst uzmanību bebra gaļas drošumam lietošanai uzturā. Iedvesmojoties no Latvijas studentiem, Polijas zinātnieki arī ierosināja nelielu izpēti. No divdesmit pieciem izmeklētiem bebriem vienā tika konstatēti Trichinella spp. kāpuri, tā sasniedzot invāzijas ekstensitāti* 2% apmērā.
Ikdienas izmeklējumi. Kopumā Latvijas mednieki patiešām reti nodod pārbaudēm bebra gaļas paraugus. Pētniece G. Deksne norāda, ka 2015. gadā nav ticis izmeklēts neviens bebrs, bet 2016. gadā tie bijuši tikai septiņi dzīvnieki. Savukārt pagājušā gada laikā pārbaudēm tika nodoti piecpadsmit bebru paraugi. Lielākā daļa no 2017. gadā izmeklētajiem bebriem pārbaudei tika iesūtīti tieši no oficiāla gaļas apstrādes uzņēmuma, nevis no medniekiem. No piecpadsmit audu paraugiem viens bebrs bija invadēts ar T. britovi kāpuriem, sasniedzot invāzijas ekstensitāti 5,5% apmērā. Salīdzinājumam zinātniece min trihinellu invāzijas ekstensitāti mežacūkās kā daudz populārākā un uzņēmīgākā dzīvniekā. Piemēram, 2017. gada laikā oficiāli tika izmeklētas 5189 mežacūkas, no kurām 21 konstatēti trihinellu kāpuri. Tas nozīmē, ka mežacūkās invāzijas ekstensitāte ir tikai 0,4% apmērā. No tā var secināt, ka bebrs varētu būt pat daudz uzņēmīgāks nekā mežacūkas.
Ja mednieks vēlas nodot bebra gaļu analīzēm? Lai arī bebri izmeklējumiem tiek nodoti ļoti reti, tomēr darbs ar tiem norit līdzīgi kā ar mežacūkām. Ja mednieks vēlas pārliecināties, ka bebra gaļa ir droša lietošanai pārtikā, viņam ir jāiesūta vismaz simt gramu bebra muskulatūras (diafragmas muskulatūra, starpribu muskulatūra, priekškājas muskulatūra), kas ir tīra no taukiem, cīpslām, plēvēm un kauliem, sacīja institūta BIOR pārstāve.
Cik nopietni ir draudi? Ievērojami samazinoties mežacūku skaitam Latvijā, arvien pieaugošāka ir interese par drošu bebra gaļas lietošanu uzturā. Vairāki oficiālie gaļas pārstrādes uzņēmumi ir izrādījuši interesi par bebra gaļas izmantošanu pārtikas produktos, stāsta BIOR vadošā pētniece G. Deksne. Attiecīgi arī Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) un Zemkopības ministrija šobrīd rosina mainīt likumdošanu un iekļaut bebru to potenciālo trihinellu uzņēmīgo dzīvnieku sarakstā, kurus, lietojot pārtikas apritē, nepieciešams laboratoriski pārbaudīt.Iespējams, trihinellas bebriem ir izplatītāka parādība, nekā pieņemts uzskatīt. Zinātniece atzīst, no vienas puses, invāzijas ekstensitātes skaitļi liecina, ka pamats uztraukumam ir. Laboratoriski neizmeklētas bebra gaļas lietošana uzturā var būt potenciāli bīstama. No otras puses, nelielais izmeklēto dzīvnieku skaits tomēr nav īsti drošs pierādījums tam, ka bebrs pārnēsā trihinelozi. Kā arī, protams, zinot beb-ru bioloģiju un ekoloģiju, lielākajai daļai cilvēku ir grūti aptvert, kā bebrs var būt potenciāls saimnieks parazītam, kura vienīgais izplatīšanās ceļš ir gaļas ēšana (plēsonība, karnivorisms).
Kā notiek invadēšanās? Zinātniskā institūta BIOR vadošā pētniece atzīst, šis noteikti ir ļoti labs un plašas diskusijas vērts jautājums. Pētot bebru ekoloģiju un uzvedību, zinātnieki nonākuši pie diviem iespējamiem bebru invadēšanās veidiem. Pirmkārt, bebrs pēc dabas ir agresīvs dzīvnieks. Bebri aktīvi aizsargā savu teritoriju un mājvietu. Vairāki mednieki ir stāstījuši par bebru sakostiem gumijas zābakiem. Kā arī ir dzirdēti gadījumi tepat Latvijā, kad bebri uzbrukuši cilvēkiem. Attiecīgi, zinot, ka Latvijas lapsu populācijā trihinellas ir sastopamas 50% dzīvnieku un lapsas mēdz līst bebru alās, iespējams, bebri aizsargājoties ir nokoduši lapsai kādu gabalu. Otrkārt, trihinellas saglabā dzīvotspēju arī pēc dzīvnieka nāves un arī pūstošā gaļā. Tātad, ja beb-ram, meklējot barību, ir gadījies uzkost kādu pūstošu, invadētu peli, šis varētu būt viens no iespējamiem invāzijas avotiem. Protams, šīs ir tikai spekulācijas, kam nav tiešu, zinātniski apstiprinātu pierādījumu, skaidro G. Deksne. Savukārt Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš, skaidrojot iespējamos bebra invadēšanās ceļus, atgādināja, ka bebrs ir veģetārietis. Tas pārtiek no krūmu un koku mizas un sīkajiem zariņiem, no zāles, no ūdensaugu stublājiem un saknēm. Ir simtiem augu sugu, ko bebrs ēd, taču tas nelieto pārtikā dzīvniekus, moluskus un citas dzīvas būtnes. Tātad vienīgais veids, kā bebrs var invadēties ar trihinellām, ir no vides un ar viņa iecienīto pārtiku. Šis dzīvnieks bieži vien grauž zem ūdens, piekrastes zonā un visādās slapjās vietās, stāsta J. Ozoliņš. Acīmredzot šajā vidē trihinellu kāpuri mēdz saglabāties dūņās un uz augiem vai kā citādi. J. Ozoliņš, kurš savulaik ir veltījis daudz laika laivošanai, uzskata, ka slimības ierosinātāji nonāk vidē ar mežacūku līķiem, kuru upēs, ezeros un grāvjos mēdz būt diezgan daudz, sevišķi pavasara pusē. Ievainotai vai slimai mežacūkai esot tendence patverties tuvu ūdenstilpēm vai mitrās vietās. Ziemā mežacūkas bieži vien ielūst ledū. Tā vai citādi, trihinellas no pūstošas gaļas nonāk vidē, kur bebrs tās var uzņemt kopā ar pašam ierasto augu valsts pārtiku. Grūtāk būtu izskaidrot, ja bebra gaļā tiktu konstatēts liels daudzums parazītu. Iespējams, ja kādas mežacūkas atliekas straume atnes līdz dambim, tad bebrs varētu iegrauzties tajā ne kā pārtikā, bet gan kā šķērslī un tā nonākt saskarē ar trihinellas kāpuru kapsulām. Institūta Silava zinātniece Dr. biol. Guna Bagrade norāda, ka pie vainas varētu būt ne tikai mežacūkas, bet arī dabisku iemeslu vai ievainojuma dēļ bojāgājušie plēsēji. Jo, kā zināms, lūši gandrīz simtprocentīgi ir trihinellu saimnieki. Arī lāči, lapsas un jenotsuņi pārnēsā šo parazītu. Tātad, ja tāds dzīvnieks iet bojā ūdenstilpē vai piekrastes joslā, tā muskuļaudos esošās kāpuru kapsulas arī nonāks vidē, kur bebrs tās var uzņemt.
Ir nepieciešams plašs pētījums. To, ka šobrīd ir tiešām akūti nepieciešams veikt plašu pētījumu par Trichinella spp. sastopamību bebros, neapšauba neviens. Šādas runas ir bijušas gan no Zemkopības ministrijas, gan PVD, gan no pašu mednieku puses, atklāj G. Deksne. Tomēr visas runas apsīkst brīdī, kad diskusijas dalībnieki nonāk līdz finansējuma nodrošināšanas tēmai un pat paraugu sagādāšanai. Tomēr grūtākais ir finansējuma nodrošināšana. Lai veiktu trihinellas analīzes, vajadzīga samērā sarežģīta procedūra, kuras laikā tiek imitēta mākslīgā kuņģa darbība. Tātad mākslīgas kuņģa sulas darbības rezultātā tiek sagremota dzīvnieka muskulatūra, tādējādi atbrīvojot tajā ieslēgtās cistas un kāpurus. Savukārt, lai noteiktu vai tiešām konkrētais izdalītais kāpurs ir trihinellu kāpurs, nevis laboratorijā iesūtītais gaļas gabals ir bijis kontaminēts ar fekālo piesārņojumu, kā arī, lai noteiktu specifisko Trichinella spp. sugu, jāveic daudz sarežģītāki un daudz dārgāki molekulārie izmeklējumi, kuros kāpuru sugas piederība tiek noteikta ģenētiskā līmenī. Lai sagatavotu šo mākslīgo kuņģa sulu, ir nepieciešami specifiski reaģenti. Un šeit nav runa par izmeklējumos iesaistīto darbinieku atalgojumu, jo zinātniekiem tiešām pašiem interesē, kāda ir reālā situācija. Otrkārt, mednieku atsaucība un vēlme iesaistīties pētījumā beidzas līdz ar brīdi, kad no viņiem sāk prasīt uz laboratoriju nogādāt paraugus. Šajā brīdī iniciatīva un atsaucība ievērojami sarūk, bet, balstoties uz dažu mednieku iniciatīvu, plaša mēroga pētījumu veikt nav iespējams. G. Deksne pateicas visiem medniekiem, kuri jau iepriekš ir aktīvi piedalījušies un atbalstījuši zinātniekus dažādos maza apjoma pētījumos, atliekot tikai vēlēties vairāk šādu zinātkāru un ieinteresētu mednieku.Ieteikumi.
Ar bebra gaļu būtu jārīkojas tāpat kā ar nepārbaudītu mežacūkas gaļu. PVD savā mājas lapā aicina vispār nelietot pārtikā nepārbaudītu gaļu. Ir svarīgi zināt, ka trihinellu kāpuri, kas ir iekapsulējušies, bojā iet tikai tad, ja gaļu karsē tā, lai temperatūra visās daļās sasniegtu vismaz 71 °C, un gaļa šādā temperatūrā tiek apstrādāta aptuveni 2 – 2,5 stundas. PVD informē, ka laboratorijā izmeklētajā cūkas gaļā (t. sk. mājas cūku) ir diagnosticēts trihinellas veids, kas ir ļoti izturīgs gan termiskā apstrādē, gan arī saldējot. Gaļas sālīšana, žāvēšana, kūpināšana vai gatavošana mikroviļņu krāsnī pilnībā neiznīcina trihinellas!Zinātniskā institūta BIOR Parazitoloģijas nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Gunita Deksne iesaka medniekiem tomēr būt piesardzīgiem. Viņa atgādina, ka gaļas laboratoriskā izmeklēšana noteikti ir lētāks un mazāk nepatīkamas emocijas sagādājošs process nekā saslimšana ar trihinelozi un ārstēšanās. Žurnāls Medības pateicas Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Parazitoloģijas nodaļas vadītājai un vadošajai pētniecei Gunitai Deksnei par atbalstu un atļauju izmantot pētījumu materiālus. *Ekstensitāte – invadēto indivīdu skaita attiecība pret izmeklēto skaitu, kas izteikta procentos!
Vairāķ lasiet žurnāla “Medības”jūlija numurā
