BBC nodēvē latviešus par Eiropas introvertāko nāciju ar izteiktu radošumu 7
Latvieši bieži vien mēdz par zemu novērtēt savas kultūras tendenci uz intraversiju, bet varbūt tieši šī rakstura iezīmeir viņu radošās identitātes atslēga?
Pētījumi ir parādījuši saikni starp intraversiju un radošumu, kas ir svarīgi latviešu pašidentitātei, savā publikācijā raksta vietne “BBC Travel”.
Komiksu grāmatiņā, ko organizācija “Latvian Literature” pērn prezentēja Londonas grāmatu tirgū, galvenais varonis pasmaida vien tad, kad redz, ka laikapstākļi ārā ir ideāli piemēroti viņam. Patiesībā stipri snieg, tāpēc maz ticams, ka viņš satiks kādu savā ceļā. Viņš saka, “ja temperatūra ir zem nulles, vidējais nejaušas sastapšanās risks samazinās”.
Komikss ir daļa no “Latvian Literature” sarīkotās literatūras eksporta kampaņas #IAMINTROVERT, kurā ar humoru dažādos veidos apspēlētas latviešu intravertā rakstura iezīmes. Kampaņas idejas autore, latviešu publiciste un rakstniece Anete Konste uzskata intraversiju par ļoti raksturīgu savai nācijai. “Es nepavisam nedomāju, ka mūsu kampaņa ir pārspīlējums. Patiesībā ir vēl trakāk!” viņa pauda. Es sapratu, ko viņa ar to bija domājusi, tiklīdz es ierados šajā Baltijas valstī.
Mana pirmā diena, ejot cauri Latvijas galvaspilsētai Rīgai, atšķīrās no pastaigas jebkurā citas Eiropas valsts galvaspilsētā. Tā bija rāmāka.
Saule spoži spīdēja, kad es gāju uz Kronvalda parku, un brīžiem šķita, ka vienīgie trokšņa avoti ir garāmbraucošās automašīnas un pļāpājošie tūristi. Kad es ieraudzīju vairākus latviešus ejam kopā, viņi uzvedās klusi un pārvietojās atstatus cits no cita. Es sajutu, ka latvieši nav paši sabiedriskākie cilvēki, stāsta “BBC Travel” korespondente.
Šī sajūta apstiprinājās stundu ilgā braucienā ar vilcienu no Rīgas uz Siguldu. Traucoties cauri bieziem priežu mežiem, mēs ar draugiemapbrīnojām brīnišķīgos dabas skatus un pārmaiņus spēlējām vārdu minēšanas spēli. Bijām aizrāvušies, skaļi saucot atbildes, kad sāka šķist, ka esam vienīgie, kas runā vilciena vagonā.
Bet kāpēc latvieši tik bieži ir tik rezervēti, vismaz sākumā? Uz to nav skaidras un izsmeļošas atbildes, taču pētījumi ir parādījuši saikni starp radošumu un vēlmi pēc vienatnes. Konste ar to ir tieši saskārusies savā darbā – patiesībā viņa uzskata, ka intraversija ir īpaši izteikta radošo jomu pārstāvju, rakstnieku, mākslinieku un arhitektu, vidū.
Savukārt Latvijas psihologi ir konstatējuši, ka kreativitāte ir svarīga latviešu pašidentitātei, tāpēc radošuma veicināšana ir prioritāte Latvijas valdības izglītības un ekonomikas attīstības plānos. Tikmēr Eiropas Komisija ir ziņojusi, ka Latvijā ir viens no augstākajiem radošā darba tirgus īpatsvariem Eiropas Savienībā.
Latvieši bieži vien mēdz par zemu novērtēt savas kultūras tendenci uz intraversiju.
Latvijā ir izplatīts personības tips, kuru kompānija var viegli nogurdināt un kurš dod priekšroku vienatnei, klusumam un pārdomām.Tam ir daudz apliecinājumu, sākot no Rīgas mikrorajona Zolitūde (tā nosaukums cēlies no franču valodas vārda “solitude”, kas nozīmē “vientulība”) līdz daudziem iesīkstējušiem paradumiem, piemēram, neuzsmaidīšanu svešiniekiem.
Kad 1994. gadā Rīgas tūristu gids Filips Birzulis pārcēlās uz Latviju, viņš bija pārsteigts, redzot, ka vairāki latvieši šķērso ielu, lai izvairītos no citiem gājējiem. “Es pamanīju, ka cilvēki lēmumus par to, kā izvairīties citam no cita pieņem apmēram 5-10 minūtes iepriekš,” viņš teica.
Pat Dziesmu un deju svētki, kas pulcē vairāk nekā 10 tūkstošus dziedātāju un dejotāju no visas valsts, liecina par intraversijas pazīmēm, jo tie notiek tikai reizi piecos gados.
Birzulis jokojot pauda, ka pretējā gadījumā rastos pārmērīga spriedze, un komentēja, ka šāda masveidīga kopā sanākšana latviešu kultūrā drīzāk ir izņēmums, nevis likums.
Konste minēja vēl vienu piemēru, kas liecina par latviešu noslieci uz intraversiju. Daudzdzīvokļu ēkās “latviešiem ir ļoti raksturīgi nedaudz pagaidīt, kamēr kaimiņš pamet kāpņu telpu un tikai tad doties ārā no sava dzīvokļa, lai izvairītos no vajadzības sveicināties,” viņa pastāstīja.
Tomēr nepatika pret triviālām sarunām (small talk) nenozīmē, ka latvieši ir vēsi un atturīgi. Beigu beigās vairāki klusie vilciena pasažieri, pie kuriem es un mani draugi vērsāmies, nekavējoties piedāvāja palīdzību, kad mēs kaut ko nevarējām atrast kartē.
Kā skaidroja Justīne Vernera, tulkotāja un ārštata žurnāliste no Cēsīm, Latvijas viduslaiku pilsētas, “Latvijā nepārtraukta uzturēšana nenozīmē nepieklājību vai dīvainību. Par sliktu toni drīzāk tiek uzskatīta nepārtraukta pļāpāšana, nevis paklusēšana ik pa brīdim”.
Lai arī latviešu atturīgos ieradumus nezinātājam var būt grūti izprast, daudzi latvieši vērš uzmanību uz to, ka viņu kultūra nebūt nav vienīgā, kam raksturīgs intravertums. Birzulis ir pārliecinājies, ka zviedri ir noslēgušies sevī vēl vairāk nekā latvieši, bet Konste norāda, ka arī somi ir ļoti intraverti. Savukārt arhitekte un urbāniste Evelīna Ozola komentēja, ka “intraversijas ziņā mēs [latvieši], neatšķiramies no igauņiem.”
Taču svarīgi ir ņemt vērā, ka Latvijas sabiedrība nav viendabīga – to veido arī krievu un citu mazākumtautību grupas ar atšķirīgu valodu un kultūras integrācijas pakāpi.
Pastāv arī atšķirības starp tiem, kas auguši Padomju Savienības pastāvēšanas laikā, un jaunāko paaudzi, kas dzīvo kapitālisma un lielāka kosmopolītisma apstākļos.
Tāpēc nav iespējams runāt par vienu visaptverošu kultūras iezīmi – kaut arī personiskā telpa ir viena no vērtībām, kas raksturīga visām paaudzēm.
Viens no iemesliem, kura dēļ latvieši ir atturīgi, varētu būt saistīts ar īpaši ar zemo iedzīvotāju blīvumu un plašajiem mežu masīviem. Ozola skaidroja, ka “[latvieši] vienkārši nav pieraduši redzēt daudz citu cilvēku sev apkārt. Diezgan neparasta ir situācija ir, ja restorānā ir jāgaida brīvs galdiņš vai jāsēž pārāk tuvu citas ballītes viesiem. Valstī ir pietiekami daudz vietas, lai cilvēki saglabātu distanci no citiem”.
Latvijā ir ierasts, ka pat daudzi pilsētnieki regulāri dodas uz savām, radinieku vai draugu lauku mājām, jo mīl atpūsties pie dabas, klusumā un mierā. Īpaši romantizētslatviešu kultūrā ir viensētas tēls: izolēts un pašpietiekams komplekss, kas parasti būvēts no koka.
Pēc Ozolas teiktā, lai arī lauku viensētas 20. gadsimtā tikpat kā izmira līdz ar padomju režīma īstenoto kolektivizāciju, viensētas tēls latviešu tautas kopējā atmiņā ir saglabājies. “Laikā no 1948. līdz 1950. gadam viensētu īpatsvars lauku apvidos samazinājās no 89,9% līdz 3,5%, un tādējādi tradicionālās dzīves formas tika efektīvi izskaustas,” viņa pastāstīja.
Bet Vernera atzīmēja, ka pašpietiekamība joprojām ir latviskās identitātes sastāvdaļa. “Mums joprojām ir šāda lauku viensētas domāšana: mēs dienas laikā nepulcējamies kafejnīcās un nekomunicējam ar nejaušiem garāmgājējiem,” viņa sacīja.
Ozola atzīmēja, ka neraugoties uz to, ka Latvija ir viena no vismazāk apdzīvotajām valstīm Eiropā, gandrīz divas trešdaļas iedzīvotāju mitinās salīdzinoši nelielos dzīvokļos daudzdzīvokļu mājās. Dzīvokļos mītošo cilvēku īpatsvars Latvijā ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā, liecina bloka statistikas biroja “Eurostat” dati.
Tikmēr nekustamo īpašumu kompānijas “Ektornet” veiktā aptaujā noskaidrots, ka vairāk nekā divas trešdaļas latviešu vēlētos dzīvot privātmājās. Ozola spriež, ka šie dati daļēji var izskaidrot to, kāpēc latviešiem personiskā telpa ir tik svarīga.
Tiem, kuri apmeklē Latviju un kurus, iespējams, pārsteidz latviešu atturība, urbāniste Vernera sniedz dažus padomus: “Es noteikti iesaku visiem ārzemniekiem nebaidīties no tā, ka sākumā latvieši ir vārdos skopi. Kad ārvalstnieks iepazīstas ar latvieti un paiet noteikts laiks, mēs kļūstam par patiešām labiem draugiem. Mēs neesam ļoti teatrāla tauta, tāpēc zināmos aspektos esam diezgan atklāti. Mēs neteiksim visiem, ka viņi mums patīk, tāpēc tad, ja kāds latvietis tev saka, ka tu viņam vai viņai patīc, tā tiešām ir patiesība. ”
