Baznīcas – infekciju perēkļi? 0
Pēc ilgāka Somijā pavadīta laika apmeklējis kādu no Latvijas baznīcām, bijušais armijas ārsta palīgs Leons Stiprais ir nobažījies par šejienes svētā vakarēdiena rituāla tradīciju ietekmi uz mūsu veselību.
Viņš raksta: “Paplašinoties zināšanām par infekcijas slimībām, kas tiek nodotas caur gļotādām, somi ir nonākuši pie secinājuma, ka baznīcas var kļūt par masveida šo slimību izplatītājām. Mēs zinām, ka katrs dievkalpojums beidzas ar iešanu pie dievgalda. Latvijā manis apmeklētajās baznīcās dievmaizi cilvēkam mutē ieliek mācītājs vai viņa palīgs. Tas ir drošs infekcijas ienešanas mehānisms. Tas pats ir ar vīna malku. Desmitiem cilvēku dzer no viena trauka malas, kas netiek pienācīgi apstrādāta. Somijā mācītājs dievmaizi ieliek ticīgajam rokā. Vīns katram tiek ieliets metāla glāzītē, kas stāv uz dievgalda zemāka līmeņa plauktiņa.”
Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Andris Priede atzīst, ka arī Latvijas baznīcās ne reizi vien bijušas diskusijas par to, vai iešana pie dievgalda varētu apdraudēt ticīgo veselību. Tomēr, lai cik atšķirīgi būtu svētā sakramenta dalīšanas veidi, nevienas konfesijas kristieši to vairs neuztver kā vienkārši vīnu un maizi. Tā ir paša Kristus miesa un asinis, un baznīcēni paļaujas, ka slimības to neskar. A. Priede pats, būdams katoļu priesteris, gan atceras, ka ne reizi vien juties neērti, dzerot no viena kausa ar kādu acīmredzami sasirgušu kolēģi. Turklāt teologs arī neredz principiālu pretrunu Bībelē rakstītajam, ja vīnu no viena biķera pie dievgalda sadala katram atsevišķā mazākā traukā.
Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš tomēr skaidro, ka baznīcām ir būtiski rituālu nemainīt: “Iešana pie dievgalda ir rituāls, ko aizsācis pats Kristus, un viņš to darīja tieši šādi – svētajā vakarēdienā dzerot no viena biķera ar saviem mācekļiem un laužot vienu maizi.”
Bet Latvijā ir vismaz viena draudze, kas svēto sakramentu dala tāpat, kā lasītājs apraksta to darām Somijā. Tā ir baptistu Rīgas Mateja draudze. Tās mācītājs Ainars Baštiks stāsta, ka lēmums par pāreju uz sakramenta dalīšanu atsevišķos biķeros pieņemts, tieši reaģējot uz draudzes locekļu bažām par rituāla higiēnu.
Tomēr pat epidemiologu bažas par infekcijas slimību izplatīšanos baznīcās nav lielas. Slimību profilakses un kontroles centra komunikācijas nodaļas vadītāja Laura Ševčenko skaidro, ka tā rīcībā nav datu, kas apstiprinātu ar cilvēku iešanu pie dievgalda saistītu slimību izplatību. “Pasaulē par šo jautājumu ir veikti dažādi pētījumi, kas pierāda, ka kopēja kausa lietošana svētā vakarēdiena rituālos nav saistīta ar reālu risku veselībai. Konstatēts, ka pat to cilvēku vidū, kas tajos piedalās ikdienā, saslimšanas rādītāji nav augstāki kā citiem.” Varbūt sava nozīme ir gan tam, ka baznīcu rituālos tiek lietots vīns, kas satur alkoholu, gan tam, ka to trauki ir apsudraboti – abiem piemīt dezinficējošas īpašības.
Arī Latvijas Infektoloģijas centra speciālisti atbildēja, ka viņu aprūpē vēl neesot nonācis neviens cilvēks, kurš sacītu, ka inficējies baznīcā. Ģimenes ārste Ilze Kukute uzsver, ka liela nozīme ir arī cilvēka iekšējam noskaņojumam. “Darot savu darbu, es katru dienu nonāku ciešā saskarē ar dažādu infekcijas slimību pacientiem un nesaslimstu. Vīrusi mūs uzveic tikai tad, ja esam uz to noskaņoti. Es neieteiktu kādam izvairīties iet pie dievgalda, piemēram, gripas epidēmijas laikā, lai neinficētos. Daudz vairāk ļaunuma cilvēkiem nodara bailes saslimt nekā pašas slimības,” pārliecināta daktere.
