“Baznīca vienmēr atzīst to, ka tā reizē ir svēta un reizē grēcīga.” Svētceļotāju laika saruna ar priesteri Pēteri Skudru 115
Katru gadu augustā Aglonas Dievmātes svētvietā pulcējas svētceļnieki, lai svinētu Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus. Kāds vēstījums jau izsenis ir likts pamatā svētceļojumam tieši uz Aglonu un cik nozīmīga šodien ir baznīcas klātesamība cilvēku ikdienas rūpēs un sabiedriski politiskajos notikumos. Par to saruna TV24 raidījumā “Dienas personība” ar priesteri Pēteri Skudru.
Velta Puriņa: Ja ieskatāmies vēstures notikumos, kāpēc svētceļojums ir tieši uz Aglonu? Kāds ir bijis tas pirmatnējais uzrāviens, kāpēc ir jāiet uz Aglonu?
Pēteris Skudra: Par vēsturi tas varētu būt veselas zinātniskās konferences temats, kā šī vieta ir veidojusies un attīstījusies. Mēs zinām, ka 17. gadsimta otrajā pusē šeit tiek uzcelta baznīca, darbojas dominikāņu mūki, veic pastorālo darbību vietējos ciematos. Vēlāk tiek uzcelta mūra baznīca. Un kaut kā tie cilvēki sāka plūst uz šo vietu. Viens ir tas, ka tur ir mūki, cilvēki, ar ko satikties, kam var lūgt padomu, ar ko var kopā lūgties. Vēlāk padomju laikos mēs redzam to, ka cilvēki zināmā mērā aiz protesta no vietējiem ciematiem devās šeit svinēt svētkus. Esmu dzirdējis tādus stāstus, ka padomju laikos vara 15. augustā apturēja sabiedriskā transporta darbību, lai neviens nedotos uz šejieni, bet cilvēki par spīti gāja ar kājām, brauca ar zirgiem vai jau savlaicīgi kādas dienas iepriekš devās turp, lai varētu svinēt šos svētkus. Ja kādreiz varbūt vairāk cilvēkiem tie bija lokālas nozīmes svētki, mēs zinām, ka Latvijā vēl ir Kuldīgā, Skaistkalnē un citviet šādas svētvietas bijušas, tad kaut kā, es domāju, ka tie padomju laiki, padomju laiku noriets ir bijis impulss tam, ka jādodas uz Aglonu. Es arī no saviem vecākiem esmu dzirdējis stāstus, ka jau 80. gadu beigās grupas gāja un bija cilvēki, kas skrēja pa priekšu, lai skatītos, vai pretī nebrauc kāda aizdomīga mašīna, lai brīdinātu grupu, ka jāslēpjas. Kaut kā tā tas ir izveidojies.
Tie ir tādi nesenāki laiki. Bet es vairāk domāju to, ar kādu brīnumu, leģendu vai teiku saistās tas, ka tieši uz Aglonu ir jāiet lūgties Dievmātei?
Ir viena leģenda, kas stāsta, ja nemaldos, tajā pašā 17. gadsimtā, ka ir bijusi kāda meitene, kurai ir parādījusies Dievmāte, aicinot šeit veidot dievnamu un veidot to kā tādu lūgšanu centru. Man ļoti izklausās, ka latviešiem ir gribējies kaut ko ļoti līdzīgu kā Lurdai vai citām pasaules slavenām vietām. Mums nav īsti tāda dokumentēta pamata ticēt šim stāstam, bet varbūt tā bija. Es domāju, ka svarīgākais ir tas, ka šādas vietas parasti veidojas spontāni un tie ir cilvēki, kas paši kaut kā izvēlas to, nevis baznīca vai kāds bīskaps pasaka, ka, lūk, šeit mēs tagad nāksim. Tas veidojas dabiski, tā ir kaut kāda cilvēku kolektīvā apziņa. Protams, ir arī stāsts par šo svētgleznu. Ir strīdi, kam ir orģināls, kam ir kopija. Tas stāsts ir tāds, ka mums ir uzdāvināta svētgleznas kopija no Traķiem, citi saka, ka varbūt tur kaut kas ir sajucis un tas ir orģināls.
Svētceļojuma nozīme cilvēku dzīvēs. Kādēļ mūsdienās cilvēks dodas svētceļojumā? Daudzi saka, ka tas ir stilīgi, tas ir interesanti…
Tā ir taisnība, ka kaut kādā mērā svētceļojumi iegūst tādu popularitāti, ka tas tiešām ir stilīgi. Varbūt ne tik daudz šeit, Latvijā, bet Eiropā mēs redzam, ka tas tā ir. Piemēram, visiem zināmais Santjago ceļš. Vasarā tur tiešām ir stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem. Un arī visu cauru gadu. Es pats esmu bijis Santjago ciemos pie paziņas decembrī un, neskatoties uz to, ka tur līst lietus un pūš vējš, ik pa laikam redzi kādu svētceļnieku, kas ienāk. Paziņa, kas ir gājusi vasarā, teica, ka pēdējos 100 kilometros ir tāda satiksme, cilvēks pie cilvēka. Daudzi tiešām to dara, tāpēc ka ir dzirdējuši stāstus, ir lasījuši grāmatas. Ir blogotāji un dažādi influenceri, kas to dara, un tas iedvesmo cilvēkus.
Eiropā tagad popularitāti ir ieguvis Svētā Mārtiņa ceļš, kurā cilvēki praktiski no visas Eiropas dodas ceļā uz Tūri; Svētā Franciska ceļš uz Romu… Es domāju, ka kaut kādā mērā arī mūsdienu lielais ritms, kurā mēs daudzi esam ierauti, spiež cilvēkus meklēt iespējas no tā izrauties. Mēs varbūt reizēm paņemam atvaļinājumu, gribam mājās mierīgi pavadīt laiku, bet saprotam, ka tas īsti nav iespējams, jo esi tepat blakus ikdienai. Un tad, kad tu vienkārši iemet sevi kaut kādā nepazīstamā vidē, kaut kur uz ceļa, tad tu tiešām sāc pārfokusēties un pārorientēties, kas tad tev tajā dzīvē ir svarīgs. Un Aglonā vasarā ir tāpat. Varbūt vairs nav tās lielās grupas kā 90. gadu sākumā, kad nāca simtiem cilvēku.
Tagad ir mazas grupiņas un ne vienmēr tās ir saistītas ar draudzēm. Ir draugu kompānijas, kas saka: “Ejam!”. Mums varbūt nav tāda atstrādāta tradīcija kā Santjago vai citviet, kur ik pēc 10-20 kilometriem ir namiņi naktsmītnēm, citi vienkārši paņem mugursomas un paliek teltīs, citi organizē, apzvana skolas, kultūras namus, kur palikt. Es domāju, ka lielā mērā cilvēki to dara, pirmkārt, joprojām reliģisku motīvu dēļ, lai veltītu īpašu laiku lūgšanām, būt tuvākās un intensīvākās attiecībās ar Dievu, citi to vienkārši dara, lai atslēgtos no ikdienas, lai baudītu dabu, fizisku aktivitāti.
Kāpēc svētceļojumos dodas ar kājām? Fiziskā piepūle dod tam īpašu nozīmību?
Ceļš ar kājām ir klasiska svētceļojuma izpratne. Piemēram, nesen noslēdzās pasaules jauniešu dienas Lisabonā, kur kopā bija ieradušies pusotrs miljons cilvēku, lai tiktos ar Pāvestu. Arī viņi sevi sauc par svētceļniekiem un lielākā daļa no viņiem uz Lisabonu negāja ar kājām, varbūt kāds bija tāds. Tas vienkārši ir ceļš, kur tu izej no savas ikdienas, kur tu esi gatavs saskarties ar grūtībām, ko rada ceļš – kādi negaidīti pavērsieni, tulznas, traumas, saplīsis autobuss, aizkavējies reiss – tas viss jau padara to par svētceļojumu, ka tu to dari ar kaut kādu mērķi un ka tu to dari, lai būtu tuvāk Dievam un arī lai klausītos, ko Dievs vēlas pateikt par tevi.
Starp citu, arī baznīca šobrīd piedzīvo šķīstīšanas laiku, kā ir izteicies neviens vien mācītājs. Ko mums ar šiem vārdiem ir jāsaprot?
Baznīca vienmēr atzīst to, ka tā reizē ir svēta un reizē grēcīga, jo tā sastāv no grēciniekiem. Mēs visi, kas esam kristīti, mēs esam daļa no baznīcas. Mēs arī apzināmies to, ka esam grēcinieki. Un baznīca vienmēr saprot to, ka tai ir nepieciešama atgriešanās pie tiem ideāliem, pie tām vērtībām, uz kurām aicina Dievs. Šodien mēs īpašā veidā to redzam. Baznīca daudziem saistās ar varu un diemžēl arī pašu kristiešu vidū daudzi to redz kā iespēju manipulēt ar autoritāti. Tie paši seksuālie skandāli, kas ir skāruši visu baznīcu. Tā ir tā mūsu ikdienas šķīstīšanās. Atpazīt, kur esmu neuzticīgs Dievam, to atzīt, mēģināt laboties un iet svētuma ceļu.
Visu sarunu ar priesteri Pēteri Skudru skaties video!
