Baznīca svētī medu. Jaunais Bizantijas stils un konfesiju kari Ukrainā 3
Ceļojums no Ļvovas uz Černovciem (270 kilometru, 150 grivnas jeb 6 eiro) ar satiksmes autobusu ilgst tieši astoņas stundas. Iemesls šādai gliemeža gaitai – sliktie Ukrainas ceļi. Taču šīs neērtības pilnībā kompensē skaistā ainava – pilsētiņas un ciemi, mežu puduri, ganības ar zirgiem, govīm un kazām, zosis upīšu krastos un neskaitāmie baznīcu torņi.
Kārtējā dievnama parādīšanās autobusa pasažieriem izraisa kaut ko līdzīgu kolektīvas vingrošanas lēkmei – viņi cītīgi sāk mest krustus. Krustās veci un jauni, vīrieši un sievietes, puiši un meitas. Lai gan mani ceļabiedri visdrīzāk pieder pie dažādām konfesijām, drošības pēc šis rituāls tiek atkārtots pie visām ēkām, kas ārēji kaut cik atgādina pareizticīgo baznīcu. Ignorēti tiek vienīgi kultūras namiem līdzīgie baptistu un Jehovas liecinieku dievnami.
Kāpēc nepietiktu ar vienu “jaunbizantiešu” baznīcu?
Dažās Ukrainas mazpilsētās skatam atklājas visai neparasta aina – centrālajā laukumā viena otrai blakus atrodas trīs vai pat četras “modernās Bizantijas” stilā nesen uzceltas baznīcas. Tās ir gandrīz identiskas – ar kupoliem un pareizticīgo krustiem.
Kāpēc tik daudz, vai tiešām nepietiktu ar vienu? Lieta tāda, ka tās visas atrodas savstarpējā naidā. Konfesija, kas pirms gadiem trīsdesmit vēl saucās par krievu pareizticīgo baznīcu Ukrainā, šodien sašķēlusies četrās daļās. Tās ir: Ukrainas pareizticīgā baznīca (Maskavas patriarhāts), vēl viena Ukrainas pareizticīgā baznīca, bet nu jau Kijevas patriarhāts, Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca un grieķu-katoļu baznīca. Lai arī pēdējā pakļauta Vatikānam, tā izmanto pareizticīgās baznīcas rituālu.
Lielākie cietēji – Maskavas patriarhāts
Saprotams, šo šķelšanos un savstarpējo nepatiku izraisījusi Ukrainas neatkarība, bet nesenie notikumi Krimā un Donbasā konfliktu vēl vairāk saasinājuši. Ik pa laikam mediji ziņo par kautiņiem, kas izcēlušies vienas vai otras draudzes locekļu starpā. Iemesls – daļa baznīcēnu izdomājusi pāriet pie “konkurentiem”, līdzi ņemot arī pašu baznīcas ēku. Šobrīd vislielākie “cietēji” ir Maskavas patriarhāta pareizticīgā baznīca, kas ik pa brīdim zaudē kādu dievnamu.
Černivcos, kurus sargā trīs enģeļi
Izņēmums, īsta miera osta ir Bukovina, tagadējais Černivcu apgabals blakus Rumānijai. Šis senais novads, kas vēsturiski piederējis Austrijai un Rumānijai, arī šodien cenšas dzīvot it kā nomaļus, distancēties no pārējās Ukrainas. Protams, visi te it kā ir par Ukrainu un Eiropu, pret Krieviju – bet tomēr neaizmirstot atgādināt: “mēs esam Bukovina”. Runājot par iespējamo karu ar Krieviju, cilvēki ir pārliecināti, ka viņus tas neskars, jo “Černivcus sargā trīs enģeļi”, tāpēc “pilsēta nekad un nevienā karā vēl nav cietusi”.
Černivci, svētdiena, 14. augusta rīts. Pa pilsētas galveno ielu (kuru tā arī sauc – “Golovna uļica”) uz pareizticīgo katedrāli (šajā gadījumā – Maskavas patriarhāta) plūst ļaužu pūļi. Cilvēkiem rokās ir puķes un trauki ar medu.
Izrādās, šajā dienā pareizticīgajā baznīcā notiek ziedu un medus svētīšana. Vareniem zvaniem skanot, no dievnama durvīm iznāk zeltā tērpti priesteri un ar īpašām slotiņām aprasina dievlūdzēju atnestās medus burkas, kuras tie salikuši sev pie kājām.
Dažas piles tiek arī man. Nu ko, tā varētu būt laba zīme.
