Uldis Šmits: “Bažīgā” Eiropa 1
ASV Kongresa un Senāta pieņemtais likumprojekts par sankciju pastiprināšanu pret Krieviju, Irānu un Ziemeļkoreju bija īpaši zīmīgs ar to, ka pārstāvji šajā jautājumā bija gandrīz vienprātīgi. Apakšpalātā “pret” balsoja tikai trīs, bet Senātā – tikai divi. Šajā jautājumā opozīcijas nav, Republikāņu partijas un arī Demokrātu partijas nostāja ir nepārprotama. Tāpēc arī prezidentam Donaldam Trampam nebija citu variantu, kā likumu apstiprināt. Tas, šķiet, pārvilcis svītru Krievijas politikas veidotāju neslēptajām ilūzijām, ka līdz ar Trampa ienākšanu Baltajā namā ASV politika nu ir Kremļa “kabatā”.
Tomēr jau laikā starp abu ASV Kongresa palātu balsojumiem parādījās Eiropas Komisijas komunikē, kurā tika “paustas bažas” likumprojekta sakarā, norādot, ka tas var negatīvi ietekmēt legālo biznesu un Eiropas Savienības energoapgādes drošībai un neatkarībai svarīgus plānus. Tāda iespējamība teorētiski pastāv, lai gan ASV Kongresa lēmuma būtība un mērķi ir pavisam citi. Eiropas Komisijas paziņojumā konkrēti uzņēmumi vai darījumi netika nosaukti, tomēr starp rindām kā galvenā “bažīgā” pavīd Berlīne (ar attiecīgu tekstu nāca klajā arī Vācijas ārlietu ministrs Zigmārs Gabriels), kas šobrīd pārsvarā rūpējas nevis par Eiropai piegādāto energoresursu avotu dažādošanu, bet par gāzes vada “Nord Stream 2” projekta caursišanu. Tajā iesaistītas vācu firmas “Uniper” un “Wintershall”, austriešu “OMV”, franču “Engie”, kā arī britu un nīderlandiešu “Shell”, tāpēc izvērsta vērienīga lobēšanas kampaņa. Taču vēl neviens nav īsti pamatojis, kādā veidā kārtējais cauruļvads no Krievijas uz Vāciju veicinās Eiropas enerģētisko neatkarību un kādas ir garantijas, ka tas netiks izmantots jau ierastajām ģeopolitiskajām manipulācijām. Spilgts piemērs ir skandāls ap “Siemens” turbīnām, kuras, neraugoties uz līguma nosacījumiem un Krievijas solījumiem, galu galā nonāca nevis paredzētajā objektā Krasnodaras novadā, bet tuvējā Krimā. Skandāls nav gluži noplacis, jo Vācijā turpinās gan, tā teikt, vainīgo meklēšana, gan ekonomiski ieinteresēto aprindu mēģinājumi šo afēru padarīt juridiski kaut cik sagremojamu. Tikmēr valdošie politiķi izliekas, ka mahinācijas ar gāzes turbīnām ir liels pārsteigums. Vispār Eiropā netrūkst augstu amatpersonu, kas Krimas aneksijas lietu labprātāk un pēc iespējas ātrāk paslaucītu zem paklāja. Tagad tas vairs nebūs tik vienkārši, un kaut vai šī iemesla dēļ ASV Kongresa, kā pieņemts sacīt, signāls ir uzskatāms par noderīgu.
Protams, kongresmeņiem var pārmest, ka viņu izstrādātais likumprojekts netika apspriests ar Eiropas galvaspilsētām un ka sankciju politikā G7 jāietur vienota līnija. (Likumprojektā tomēr ir ietverta nostādne, ka šajā jautājumā ASV prezidenta rīcība ir saskaņojama ar partneriem.) Var pārmest arī zināmu divkosību jeb selektīvu pieeju, jo potenciāli sankcionējamu nozaru lokā nav ietverta aeronautika, kurā amerikāņi sadarbojas ar Krieviju. Taču ASV Kongresa vēstījuma pirmais adresāts bija Tramps, lai pati Vašingtona beidzot sāktu īstenot skaidri iezīmētu kursu, kas nebūtu pārāk atkarīgs no Baltā nama saimnieka neparedzamā mainīgā noskaņojuma, bet iekļautos likumdevēju noteiktajos rāmjos un balstītos uz noteiktiem principiem. Tas šķiet svarīgi laikā, kad aizdomu ēnas pār Trampu nav izgaisušas. Tāpat kā bažas par Eiropas politisko gribu un spējām reāli ietekmēt situāciju.
