– Aprīļa beigās ar G. F. Hendeļa operu “Acis un Galateja” piedalījāties jaunizveidotā Starptautiskajā Kameroperu festivālā Sanktpēterburgā. Nākošā iespēja redzēt šo iestudējumu būs Lietuvā – Palangā un Viļņā 23. un 24. jūlijā. Kā jūsu vadītās baroka operas kompānijas uzvedums izskatījās uz citu valstu snieguma fona? 0
– Fantastiski labi, bez lielīšanās. Pirmkārt, Krievijā nekā tamlīdzīga nav. Viņiem gan ir kas tāds, ko es labprāt būtu redzējis Vāgnera zālē, – pilnīgi restaurēts, atjaunots viena grāfa privāts teātris kā kameropera. Taču viņiem nav nevienas baroka operas iestudējuma. Recenzijās par mums rakstīja – “sozdaļi furor, sozdaļi sensaciju”, publika stāvēja un raudāja, asaras bira uz mūsu instrumentiem. Politiskā situācija nebūt nav tāda, lai mūziķiem no Latvijas teiktu liekus komplimentus, turklāt kultūras ziņā Sanktpēterburga ir ārkārtīgi izsmalcināta. Kaut tāpat kā Igaunijā, arī Krievijā senā mūzika eksistē atsevišķu cilvēku rokās kopš maniem jaunības gadiem, viņi nav spējuši izskolot cilvēkus, apvienot , izveidot kolektīvu, kori, orķestri un baroka operu eksportēt.
Arī franči brīnījās: kā no valsts, kura absolūti nekad nav uzskatīta par zemi ar senu Rietumeiropas kultūras mantojumu, nāk tāda baroka operas kompānija kā mūsējā?! Vēl nesen tiku saskāries ar priekšstatu – jums jāspēlē Vasks un jaunā mūzika, jūs esat tam domāti, jo jums kā tautai nav kulturālas pagātnes un gadsimtiem senas profesionālas mūzikas tradīciju. Šo arī pašu vainas dēļ radušos priekšstatu jeb mītu par latviešiem kā zemnieku tautu, tagad ar savu darbību lielā mērā esam apgāzuši. Pirms vairākiem gadiem nekad nebūtu ticējis, ka varam aizbraukt uz Sanktpēterburgu un būt viņiem priekšā pa lielu gabalu, ka franču, vācu un itāļu mūziķiem šeit Latvijā mācīsim spēlēt viņu seno mūziku. Rietumnieki ļoti ciena latviskās identitātes zīmes un simbolus, taču respektē to, ka mēs protam runāt arī viņu “valodā”. Esmu kādreiz teicis, ka sasniedzot šo situāciju, jūtos savu padarījis kā priekš mūža balvas, varētu kaut vai mirt… Vairs neesam vecās kultūras mantojuma un senās mūzikas pasaulē nekādi ienācēji, nekādi iznireļi….
Nekur jau neiztiek bez politikas, sākumā pat vilcinājos uz Sanktpēterburgu braukt, bet bija visai glaimojoši saņemt piedāvājumu piedalīties zinātniskā konferencē “Mūzika Krievijas imperatoru pilīs” ar referātu par Bīrona laika mūziku. Un Sanktpēterburga vienmēr uzsvērusi vēlmi būt Eiropā, tas izskan katra vārda galā, un šī pilsēta ir kā maza oāze lielajā Krievijā. Noklausoties manu prezentāciju par baroka operas koncepciju, konferences rīkotāji atklāja, ka mēs jau esam paveikuši to, par ko viņi tikai sapņo.
Nav noslēpums, ka arī Lietuvā grib izveidot baroka operas kompāniju līdzīgu mūsējai, ir mani aicinājuši uz sarunām, pieminot pat manas lietuviskās saknes. Nu jā, mans vectēvs ir lietuvietis, augsts dzelzceļa ierēdnis, viņu gan nepaguvu satikt, jo 1947. gadā vectēvu arestēja par sulīgu Staļina bildes raksturojumu un izsūtīja uz Sibīriju…
– Šogad jau ceturto reizi – no 3. augusta līdz 3. septembrim rīkosiet savu – Rīgas Vēsturiskās Mūzikas un dejas festivālu, kur rīdzinieki un pilsētas viesi skaistākajās Rīgas koncertzālēs dzirdēs jaunas, tieši šim festivālam veidotas programmas. Kas īpašs būs šajā festivālā?
– Repertuāra ziņā festivāls būs bez sensācijām, bet izsmalcināts. Jau ārkārtīgi sen vēlējos atskaņot divus skaņdarbus, it kā zināmus, taču nenovērtētus – franču komponista Andrē Kamprā “Rekviēmu”, fantastiski skaistu mūziku, kas ietekmējusi vēl Mocartu. “Rekviēms” ir izcils skaņdarbs tieši flautas partitūras dēļ. Šis vispār ir traversflautu gads, jo mums beidzot parādījusies izcila otra flautiste Maija Kļaviņa, kura kopā ar Kristīni Stumburi spēlē gan pikolo jeb mazo traversflautu, gan lielo traversflautu patiešām Eiropas līmenī. Un otrs sen izsapņotais darbs ir Baha “Kafijas kantāte”. Baha collegium musicum mēģināja un spēlēja koncertus kafejnīcā Cimmermaņa mājā Leipcigā, kura pēdējā kara laikā diemžēl tika sabombardēta. Kafija tolaik bija modē un kafejnīcas pastāvēja kā tāda modīga satikšanās vieta intelektuālai pačatošanai. Baha kantāti, būtībā mini operu mēs kā tādu arī uzvedīsim, Mazo Ģildi pārvēršot par smalku tolaiku kafejnīcu. Vienā koncertā atskaņosim arī Baha kādam augstmanim veltītu “Serenādi”, arī būtībā mini operu. Tā ir laicīga kantāte ar domu attēlot, cik tas kungs ir labs, cik lieliski viss notiek, kantāte rakstīta pēc Saules karaļa slavinājumam veltīto darbu parauga, ka viss šajā pasaulē notiek tikai tāpēc, ka Karalis atļauj tam notikt…
– Mūsdienu kontekstā izklausās ironiski.
– Jā, bet vienmēr jau mākslā eksistē vairāki uztveres līmeņi, piemēram Mocarta mūzika ir izteikti daudzkārtaina: virspusē skaistais, saldais, visiem pieņemamais rozā slānis. Tiem, kas spēj saprast mazliet vairāk, tur iekodētas zināmas brīvdomības, bet pašā dziļumā – pat atklāta rupjība un konkrēti mājieni, kas uztverami tikai lietas īstiem sapratējiem. Un tādu ir ļoti maz. Mocarts bija retorikas frīks, cilvēku pētītājs, es arvien no viņa mācos…
23. augustā – visa ļaunā dienā, kad Molotovs un Ribentrops sadalīja Eiropu, – Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā vienmēr spēlējam internacionālus Eiropas darbus. Jo ar ļaunu var cīnīties tikai tam rīdot virsū skaisto vai pat noslīcinot skaistumā. Andrē Kamprā “Rekviēms” Rīgā nekad nav skanējis, partitūra bija saglabājusies daļēji, oriģinālu pagrauzušas peles, tādēļ tiku rekonstruējis daudz iztrūkstošas notis un taktis. Vai tā ir uzdrīkstēšanās? Savulaik Mocarts, Saljeri un citi būtībā stenografēja. Kāpēc? Esmu pētījis, kā ir rakstīt ar zoss spalvu sveču gaismā un vilkt līnijas bez drukāta nošpapīra, kāda tolaik nebija… Ārkārtīgs laika patēriņš, tāpēc arī bieži vien mazāk svarīgu materiālu pierakstīja tikai ieskicējot, ko vēlāk varēja līdz galam izveidot pat nošu pārrakstītājs, tolaik tas bija normāli. Mūsdienās – vai! – kā drīkst pieskarties dižajam Mocartam un ko pabeigt viņa vietā. Un tā dažbrīd koncertos dzirdamas visai smieklīgas lietas, kad iztrūkst pilnīgi elementāras lietas, bet šais laikos jau to sadzird vien retais, kas tāpat kā es, vēlas sasniegt pilnību un kam šī mūzika ir dzīva un runājoša manā valodā.
