– Pēc grandioziem Bauskas pils atjaunošanas darbiem, sadarbībā ar Bauskas novada pašvaldību, jūsu vadītais Rīgas Senās mūzikas centrs izveidojis jaunu, patstāvīgu – Kurzemes – Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu, kurš šogad notiks 16. un 17. jūlijā. Senās mūzikas festivālā esat dalībnieks, Bauskā – jauna festivāla idejas autors un rīkotājs. 0
– Bauskas pils ir bijusi senās mūzikas festivālu dzimšanas vieta Latvijā. Bauskas pils pārzinātāji Taiga un Māris Skaņi. Vēl tad, kad pils bija drupas, sapņoja par senās mūzikas festivālu tajā, kas tolaik, protams, izklausījās pēc fantazēšanas. Taču ideja īstenojās. Bet pēdējā laikā Bauska ir palikusi ārpusē. Nu atjaunoto kultūras pieminekli iedzīvināsim mūzikā, jo Bauskas pils ir viena no skaistākajām renesanses būvēm Latvijā, tagad brīnišķīgi atjaunota ar skaistu iekšpagalmu, izcila vieta.
Tas, ka senās mūzikas attīstībā esam tik tālu, ka divas dienas varam piepildīt ar lieliskiem mūsu pašu mākslinieku koncertiem un mums ir tikai divi, toties lieliski, ārzemju viesi, patiesi ir sasniegums. Ciemiņu vidū ir viens no Francijas labākajiem, ļoti slavenais Lionas baroka orķestris ar fantastisku, pārsvarā 17. gadsimta kamermūziku, kuras autores ir dažādu tautību komponistes sievietes, pilnīgi nepazīstamas – Barbara Stroci, Frančeska Kačīni, Elizabete De Lagārda. Ferrāras galma mūziku atskaņos Nīderlandē rezidējošs starptautisks ansamblis, kura patronese ir Džila Feldmane, viena no mūsu laiku izcilākajām senās mūzikas dziedātājām, kuras atbalsts un iedvesma ļāvusi šim ansamblim īsā laikā sasniegt internacionālu atpazīstamību un koncertus visās Eiropas nozīmīgākajos senās mūzikas festivālos. Un kurš ir dzirdējis daudzstīgu violas d’amore skanējumu Karlīnes Īvānes (Daiņa Īvāna meita – V. K.) sniegumā, kas ir vienīgā šī instrumenta pārvaldītāja mūsu reģionā? Tā ir pilnīgi cita pasaule. Klavesīnists Ernests Neimanis ar savu sievu korejieti, lieliski mūziķi – klavesīnu spēlēs četrrocīgi, šķiet, Latvijā ko tādu piedzīvosim pirmoreiz. Guntars Prānis ar savu renesanses mūzikas ansambli atskaņos Burharda Valda mūziku. Reformācijas laikā viņš bija viens no katoļu mūkiem, ko sūtīja uz Romu sūdzēties par Rīgā notiekošo. Ziņnesi noķēra un ieslodzīja pagrabā – tieši Bauskas pilī. Vēlāk izcietis sodu, viņš kļuva par cunftīgu amatnieku un arī radošu personību.
Senajā mūzikā Latvijā patlaban ir tik daudz jaunu augstas klases mūziķu, ka varam rīkot tikpat profesionālus festivālus kā, piemēram, Francijā, iztiekot gandrīz vienīgi ar pašu māksliniekiem.Tas, ka mazā Latvija senās mūzikas jomā ir tik augstā līmenī, patiesi ir liels sasniegums, jo mēs esam reāli tajā vidē iekšā un esam savējie. Un tas, par ko man varbūt varēs uzlikt pieminekli – tādu mazītiņu, uz klavierēm (pasmaida) – ir atklājums, ka jau 18. gadsimtā lielformas skaņdarbi orķestrim un korim profesionāli skanējuši latviešu valodā. Agrāk domāja, ka profesionālā mūzika latviešu valodā sākās 19. gadsimta otrā pusē – Jurjāns, Vītols… Ha! Izrādās, vecais Stenders sagatavojis atskaņojumam oratoriju “Der Tod Jesu”(“Jēzus nāve”) jau 1773. gadā! Liepājā Annas baznīcas draudze 1789. gadā speciāli savam jaunajam mācītājam par godu pasūta pilsētas vācu kantoram lielas kantātes atskaņojumu latviešu valodā. Un šī kantātes solo partijas ir ļoti virtuozas, diezgan interesanti vērot, kā partijās latviešu teksts visai profesionāli salāgots ar koloratūru virknēm.
Tas viss liecina, ka mums tāpat kā čehiem, ungāriem un citām tautām profesionālā mūzika sākās 18. gadsimtā līdz ar apgaismības laikmetu, kad parādījās arī bagāti un inteliģenti latvieši, kuri sasnieguši pārticību rūpējās arī par nacionālās kultūras atbalstu un jutās pietiekami lepni par savu izcelsmi no latviešiem. Stāsta, piemēram, izbēguši dzimtcilvēki, vēlāk meistari, mastu koku šķirotāji Šteinhaueri sapelnījuši tik daudz naudas, ka pat Zasulaukā nopirkuši muižu un līdz ar to atļāvušies kļūt par muižniekiem, un sākt tiesāties Pēterburgas visaugstākajā līmenī ar vācu muižniecību par latviešu tiesību ierobežošanu.Un daudzi šādi latviskas izcelsmes un latviski runājoši tautieši veicina un subsidē kultūras attīstību, kopā ar tā laika vācu apgaismības darbiniekiem, kopīgi izkopjot latviešu valodu, slīpējot gramatiku.
-Programmas centrā intriģējoša šķiet jūsu vadītās operkompānijas iestudētā ģeniālā K. Monteverdi opera “Orfejs”, kas sacerēta tālajā 1607. gadā …
– Šo grandiozo skaņdarbu iestudējām saskaņā ar 17. gadsimta sākuma izpratni par operu kā atjaunotu Grieķijas klasiskā laikmeta teātra žanru jeb muzikālu drāmu. Mēģinām it kā rekonstruēt to, kā 17. gadsimta Itālijas izcilākie dzejnieki un mūziķi varēja uzvest antīkās Grieķijas laika operu, mēģinām rekonstruēt viņu izpratni pat operas radīšanu, mēģinām veidot uzvedumu tā, kā tas varēja izskatīties toreiz. Par 17. gadsimtā iestudēto “Orfeju” saglabājušies aculiecinieku apraksti, to laiku grāmatās redzams, ko mūziķi zināja par Aristoteļa laiku un kā viņi to ietērpa, kur stāvēja koris, kur solisti… Tajā laikā Itālijā parādījās arheoloģiskie izrakumi, dzima joprojām dzīvelīgie priekšstati, ka klasicisms Grieķijā bija ideāls, bet viņu izpratnē 16. gadsimta “mūsdienās” radītais galīgi nekam nederīgs, tādēļ operas žanrs būs grieķu drāmas atjaunošana. Ai, kā viņi būtu vīlušies, ja varētu apmeklēt mūsdienu operas iestudējumus, īpaši t.s. “režijas teātra” stila izpausmes.
“Orfejs” tiks uzvests Bauskas pils iekšpagalmā, ļaujot klausītājiem izbaudīt ne tikai retāk dzirdamo vēsturisko pūšaminstrumentu cinku (koka trompete) un baroka trombonu, bet arī teorbas un baroka arfas īpatnējo skanējumu. Izrādes norises vieta pati būs kā visai autentisks izrādes scenogrāfijas galvenais elements, jo Bauskas pils un Monteverdi opera ir vienaudži, kurus šķir vien daži gadi. Ar šo operu tiek atklāta jauna lappuse operas vēsturē. Monteverdi ir viens no lielākajiem reformatoriem pasaules mūzikā, kurš ielicis pamatu operas žanram. Tas nekas, ka pagājuši četrsimt gadi, kopš tās sarakstīšanas, bet tajā ir fantastiska Orfeja ārija, kuru dziedās Rinalds Kandalincevs, ar ko sadarbojāmies jau pirms desmit gadiem, pirms viņš devās papildināties Norvēģijā.
Tā ir viena no grūtākajām operām arī tādēļ, ka tai vajadzīgi visādi papildu instrumenti. Jo kas ir Orfejs? Dziedonis, kurš savas ģitāras jeb mini arfas pavadījumā dzied. Tāpēc baroka orķestrī nepieciešama baroka arfa, kurai uzrakstīts fantastisks solo, un šo arfu mēs vedam pāri visai Eiropai no Nīderlandes ar kuģi, jo neviena kompānija to veselu un neskartu citādi neņemas šurp atgādāt. Tā nu ir, ka baroka orķestrim, lai spēlētu tam piekrītošu pilnvērtīgu repertuāru, vajadzētu trīs instrumentu komplektus – agrīnā baroka instrumentus, kas mums jau ir desmit gadus, Mocarta laika un vēlīnās renesanses agrīnā baroka instrumentus, ko varam nodrošināt tikai ar dažu mūsu ārzemju kolēģu atbalstu un kurus Latvijā neviens īsti nespēlē. Tāpēc pie mums brauc divi kolēģi – igaunis, baroka trompetists, un nīderlandietis. Aicinām ārzemniekus tikai tad, kad savējo spēlētāju trūkst, bet ar katru nākamo reizi uzrodas arī kāds mūsu pašu virtuozs. Piedalīsies arī Elīna Šimkus, Monta Martinsone, Sergejs Martinovs u.c. mūsu izcilie solisti. Šajā festivālā piedalīsies ar jauna, fantastiska nīderlandiešu grupa, kuras sastāvā ir viena no manām audzēknēm, mūsu kora dziedātāja un kolēģe, kora soliste Ilze Grēvele, kura papildinājusies Nīderlandē un nu ieradusies uz Bausku ar visu savu grupu.
