Bauda no varas izjūtas. Sieva kļūst par konteineru, kurā vīrs izmet dusmas 0
Lasītāja jautā: “Ar vīru esam precējušies desmit gadus. Ģimenē aug divas meitas – piecus un divus gadus vecas. Mūsu kopdzīvi par saskanīgu nevarētu nosaukt, jo vīrs ir patoloģiski greizsirdīgs. Dusmu uzplūdos viņš pat ir pacēlis roku pret mani. Agrāk es vīram biju stipri pieķērusies, nevarēju iedomāties dzīvi bez viņa.
Pēdējā laikā esmu pamanījusi, ka vīrs internetā sācis sarakstīties ar citām sievietēm. Man tas ir nepatīkami, bet labums tāds, ka mazinājusies kontrole pār mani. Godīgi sakot, es vairs neesmu apmierināta ar mūsu attiecībām. Esmu sapratusi, ka visus šos gadus mīlēju iedomātu tēlu, nevis konkrēto vīrieti. Uzskatīju, ka viņš ir labs tēvs, bet patiesībā vīrs meitu audzināšanā piedalās vien tad, kad pats to vēlas. Viņš pieprasa absolūtu pa kļaušanos. Jebkura nepakļaušanās beidzas ar skandālu un rokas pacelšanu. Viņš man aizliedz valkāt svārkus un lietot kosmētiku. Kādā brīvdienu rītā vīrs man iesita tāpēc, ka es mazgāju matus. Sāka kliegt, ka es noteikti iešu satikties ar mīļāko. Kad man pazvanīja kolēģis, lai apsveiktu vārdadienā, vīrs bērnu klātienē mani nosauca par padauzu. Viņš kontrolē, cikos aizeju no darba un cikos ierodos mājās. Tajā pašā laikā vīrs apgalvo, ka mīlot mani un padarītu sev galu, ja nāktos dzīvot bez manis. Nesen mēģināju runāt par to, ka mums labāk būtu izšķirties. Vīrs kareivīgi piedraudēja, ka darīšot visu, lai bērni paliktu pie viņa. Es baidos no vīra un nevaru iedomāties, kā varētu izšķirties. Varbūt pagaidīt, kamēr meitas pieaug? Sakiet, kā man būtu jāuzvedas, lai mazāk uzprasītos uz vīra dusmām, jo gribu iegūt laiku.”
Šādā sarežģītā situācijā nokļuvusi lasītāja Simona. Viņai atbildi sniedz psihiatre un psihoterapeite Lada Stoligvo.
– Gribu uzsvērt, ka Simonas vīra greizsirdība ir nevis sievas, bet viņa paša pro blēma. Sieviete nekādi nevar mainīt savu uzvedību, lai mazinātu vīra vardarbīgās izpausmes. Viņš gūst baudu no neierobežotas varas izjūtas, dažādos veidos pazemojot sievu un vēlāk arī bērnus. Varmāka no citiem pieņem tikai pakļaušanos.
Simonas problēma ir viņas atkarība no vardarbīgām attiecībām. Apsveicami, ka viņa beidzot apzinās, ka līdz šim mīlējusi tikai iedomu tēlu. Saprotamas ir Simonas bailes no vīra dusmu izpausmēm, bet, turpinot kopdzīvi, viņa tikai zaudēs laiku, neko neiegūstot. Ar katru reizi, kad vīrs pacels roku pret sievu, palielinās varbūtība, ka viņš var smagi sakropļot vai pat nogalināt. Viņš ar katru reizi atļausies darīt vairāk. Jau tagad vīra dusmu izpausmes saistītas ar to, ka viņa kopj savu ārieni, veicot higiēniskus pasākumus, piemēram, mazgā matus. Tā jau pat vairs nav greizsirdība.
Sieva kļuvusi par konteineru, kurā vīrs izmet aizkaitinātību un dusmas. Simona šajā situācijā var glābt tikai savu un bērnu dzīvību. Pagaidām meitas ir tajā vecumā, kad nerunā pieaugušajiem pretī, bet problemātiskajos pusaudžu gados viņām par visu būs savs viedoklis. Un tad, iespējams, tēvs kļūs vardarbīgs arī pret meitām. Jo ilgāk Simona ļausies vardarbīgām attiecībām, jo lielākus nospiedumus tas atstās bērnu dvēselēs. Meitenēm izveidosies nepareizs, patoloģisks attiecību veidošanas modelis. Ar šķiršanos māte pierādīs, ka var pretoties šādai izkropļotai kopdzīves formai.
Es ieteiktu Simonai vērsties pēc palīdzības resursu centrā “Marta”, lai saņemtu konsultāciju, kā pareizāk rīkoties šādā sarežģītā situācijā. Būtu prātīgi, ja Simona drošā vietā noglabātu dokumentus, lai nepieciešamības gadījumā ātri varētu pamest mājas un meklēt glābiņu citur. Ja Simona vēlas ieskatīties centra “Marta” mājas lapā, šim nolūkam labāk neizvēlēties savu datoru, bet kādu citu, jo vīrs noteikti pārbauda viņas saraksti internetā. Bet vīra izteiktie draudi par pašnāvību nav Simonas problēma. Ja vīrs to īstenos, tā būs viņa izvēle. Katrs par savu dzīvību atbild pats. Simonai svarīga ir pašas un bērnu dzīvība.
