Juris Lorencs: Dziesmu svētki – mūsu atbilde globalizācijai? 4
“Cik skaisti!” “Paskaties, kādi tērpi!” “Paldies Dievam, vēl visi nav aizbraukuši!” “Baterijas uzlādētas, var atkal dzīvot tālāk.” Šādus un līdzīgus vārdus varēja dzirdēt Dziesmu svētku gājiena laikā skatītāju vidū.
Bet es atceros divas sarunas 1993. gada svētkos. Pirmā bija ar kādu vācieti, sociologu un augstskolas profesoru. Noskatījies gājienu un deju lielkoncertu, viņš redzēto komentēja kā “iespaidīgu izrādi, kurā tomēr ož pēc totalitārisma, pat pēc nacistu laikiem Vācijā”. Aizdomīgs viņam šķita viss – tautastērpi, daudzie valsts karogi, pat deju rakstu ornamenti Daugavas stadionā. Modernajā Eiropā šādiem 19. gadsimta anahronismiem neesot vietas, tie “ar laiku atmiršot paši no sevis”. Otrā saruna – ar tautieti no Anglijas. Aizkustināta līdz asarām, sirmā kundze nemitīgi atkārtoja: “Kā to saglabāt, kā nosargāt! Jūs te Latvijā dzīvojat tādā kā rezervātā un īsti nemaz vēl neapzināties, kādi spēki drīz te velsies pāri. Tie visu var iznīcināt. Latvieši paliks, bet vai paliks šie svētki?” Ar “spēkiem” viņa domāja naudas varu, merkantilismu, patērētāju sabiedrības vērtības un masu kultūru.
Pagājuši divdesmit pieci gadi, un mēs jau kārtējo reizi atkal svinam svētkus. Šoreiz 16 500 dziedātāju, 18 000 dejotāju, kopā pavisam 43 000 dalībnieku. Svētki pa šo laiku ir ne tikai nosargāti, tie pat gājuši plašumā un dziļumā. Kāpēc? Manuprāt, viens no izskaidrojumiem šai parādībai ir cilvēku gluži vai instinktīva pretošanās globalizācijai. Tiem pašiem “spēkiem”, kurus pieminēja latviete no Anglijas. Es neesmu oriģināls, līdzīgu domu jau 2007. gada vasarā televīzijas intervijā izteica toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova: “Dziesmu svētki ir mūsu atbilde globalizācijai.” Ministres vārdi tika apspriesti medijos un izpelnījās visai pretrunīgas atsauksmes. Profesors Deniss Hanovs pat rakstīja, ka “globalizācija… prasa no jauna definēt nacionālās valsts kultūru”. Viņam ir taisnība, bet tikai pa daļai. Kaut kam ir jāpaliek stabilam un nemainīgam. Valodai, Jāņiem, Dziesmu svētkiem.
Atcerēsimies – 2007. gads bija pati “trekno gadu” kulminācija. Sekojošā finanšu krīze, negaidītās grūtības, ar kādām saskārās lielākā daļa cilvēku, lika daudz ko pārdomāt. Arī par Dziesmu un deju svētkiem. Ja svētki būtu atkarīgi tikai no valsts, pašvaldību un individuālo cilvēku materiālajām iespējām, tie būtu nīkuļojuši. Taču ir noticis tieši pretējais. Esam liecinieki tam, kā burtiski piepildās vārdi “nemateriālā kultūra”. Dziesma un deja nav fiziski aptaustāmas lietas, bet gan garīgas substances, kas balstās uz cilvēku prieku un entuziasmu. Un tad nāk prātā diskusija par nākamo Skolēnu dziesmu un deju svētku iespējamo pārlikšanu no 2020. uz 2021. gadu. Svētki laikā nevarot notikt, jo līdz 2020. gada vasarai vēl nebūšot pabeigta jaunā Mežaparka estrāde. Rīgas domes Īpašuma komitejas vadītājs Oļegs Burovs apgalvo, ka celtniecības darbus nevarot piebremzēt, jo “būvniecība ar katru gadu sadārdzinās”.
Jautājums ir, lūk, par ko: kas ir svarīgāks – estrāde vai svētki? Jo svētku būtība slēpjas ne jau celtnē, lai cik arī eleganta tā būtu, bet gan kopā sanākušajos cilvēkos. Vai tad latvieši mazāk lasīja pirms Nacionālās bibliotēkas uzcelšanas? Varbūt pat vairāk nekā šodien. Galu galā tik daudzi Dziesmu svētki notikuši uz vienreiz izmantojamām estrādēm, kuras vēlāk nojauca.
Būs grūti sagaidīt 2021. gada vasaru. Turklāt baterijas uzlādēt nekad nav lieki.
