“Baterijas līmenis ir kļuvis kritiski zems.” Rinalda Einika dzeja 0
Rinalds Einiks (2000) ir dzimis Rīgā, pavisam jauns un tāds taisās būt visu mūžu, gadu skaitļiem, viņaprāt, nav nekādas nozīmes – galvenais kvalitāte. Dzeja ir Rinalda pašreizējais ceļš uz labāku cilvēku sevī.
“Tā vienkārši atnāca neaicināta un laika gaitā ir dedzinājusi manī spītu sākt rakstīt un atklāt kaut ko dziļāku caur vārdiem. Dzeja mani notur atpakaļ pie zemes un ved dziļāk sevī, liek saprast, ka dzīvot nav tas pats kas domāt, bet dzīvot – ir vienkārši būt,” teic Rinalds.
Viņam “nenormāli patīkot” latviešu dzeja un mūzika,
tās esot veidojušas viņu pa gabaliņam. Pašlaik plūstot pa dzīvi, Rinalds atgriežas pirmsākumos, pie dabas, paplašina savu telpu, būtību, robežas, jo uzskata, ka cilvēks nav ierobežots un radītais būris ap katru ir tikai šķietams.
“Brīvajā laikā skrienu, lai uzturētu enerģiju, arī mācos, iekrītu “Prāta vētrā”, “Tumsā”, latviešos un vienkārši esmu.”
– Kā tu raksturotu latviešu mūzikas īpašo šarmu? Kāpēc tev tas ir tik svarīgs?
R. Einiks: – To tā īsti nevar raksturot ar vārdiem, jo latviešu mūzika aptver tik daudz emociju, vēstījumu, apakšā vienmēr slēpjas kāds ģenētiskais kods, kas liek piedalīties, visu izjust, vienkārši un īsumā – dzīvot.
Varbūt tas ir savādi – pieķerties latviešu dziesmām,
taču katru reizi tajās var atrast kaut ko no jauna. Vai nu klausos Raimondu Paulu, prātvētriniekus, “Tumsas” puišus, jebko – katrā slēpjas kaut kas tik dziļš! “Mums jāzin tikai tas, kā ieskrieties” (“Tumsa” – “Paspēlēsim paslēpes”) – tik vienkārši un reizē skaisti.
– Un kas dzejā?
– Latviešu dzejā izvēles iespēju ir dikti daudz. Var kādu periodu padzīvot mierīgāk, vairāk sevī ieiet, lasot Ziedoni. Kādā brīdī var no visa atslēgties, ieiet Veidenbaumā un just, ka nav te nekam jēgas.
Reizēm arī var paplašināt savu iztēli ar Poruku, Aspaziju, jaunajiem dzejniekiem, jebko. Latviešu dzeja ir tikpat daudzpusīga kā mūzika – varu skriet uz visām pusēm, bet beigās kopsavilkumā jau sanāk viens un tas pats – dzīvot…
– Pastāsti, lūdzu, par savām medicīnas studijām!
– Man nav ko diži daudz stāstīt, jo neesmu pat vēl pirmo kursu pabeidzis. Tur ir viss, kā jau tam jābūt. Studijas šādā jomā tiešām ietver to, ka reizēm ir jāatpušās no racionālās domāšanas un jāatjaunojas tajā, ko ar prātu mēs nevaram ne aptvert, ne bieži vien sajust.
– Daudzi dzeju rakstoši mediķi īsti nejūtas droši stāstīt par savu medicīnisko profesiju. Kā tu domā – kāpēc?
– Varbūt stereotipu dēļ: ārsts – tā taču ir racionālā puse, kas īsti neiet kopā ar radošo. To var vispārināt: daudzi, kas raksta dzeju, prozu, muzicē, glezno vai dara kaut ko radošu, bieži vien nejūtas droši stāstīt par savu ar radošumu mazāk saistīto ikdienas profesiju. Baidās tikt nesaprasti. Taču radošums mūs esamības dziļākos plānos notur pie dzīves, jo, ar loģiku vien šķirojot, nekas labs nesanāks.
– Vai nebaidies būt atbildīgs par kāda dzīvību?
– Kā to ņem. Es nebaidos būt atbildīgs par nedzimušo dzīvību, bet pārējais, hmm… Jāuzsver, ka šajā pasaulē katrs ir atbildīgs vienīgi par sevi.
Žēl, ka reizēm atbildība automātiski tiek pārnesta uz ārstiem pat tad, ja pacients neko lietas labā nav darījis. Varbūt tāpēc ārstiem ir vēlme atcelt dažus likuma pantus, jo pārmērīgi liela atbildība izraisa izdegšanas sindromu, kas lēnām, pa kluso apsēž. Protams, ārsti vienmēr cīnīsies, lai izglābtu jebkuru, taču ārsta spējām ir robežas.
Dzejas ABC
Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Ir tāda dzeja, kurā dzejnieks patiešām ieraksta sevi un savu pieaugšanu – par cilvēku, juteklisku mīlētāju, personību. Ja skata dzeju kā izaugsmes liecību, tad kļūst skaidrs, ka to ierobežo vienīgi neļaušanās eksperimentiem. Rinalda dzejai ir tieši šis potenciāls – no augšanas līdz tapšanai un caur eksperimentiem ar formu un saturu.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties jaunā dzejnieka Rinalda Einika dzejas kopā.
I
es nolēmu ar tevi iepazīties tieši pa ¾ daļām
zinu ka kaut kur tumsā sēdi un sniegs ap tevi kā zelta nimbu
izveido vēl vienu auru
mans kliedziens pēc tevis ir nelokāms vārds
un paldies dievam ka tuberkuloze vairs nav modē jo
tavs pulss ir kļuvis kritiski zems
un tu pie sevis noklusē
ka tev ir bail no tukšuma
ar pirkstgaliem tev pieskaros
man bailes tevi ievainot
es dadžos esmu nobriedis
tavs pulss ir kļuvis pārāk zems
II
kā pelējums apskauju pats savas dzejas rakstītās
un saprotoši gremoju kā tārps sāpes radītās
sašaurinās telpa un laiks
nabassaite kas savieno māti ar bērnu atdalās
baidos atdalīties arī no tevis
nav jau nekur teikts
ka tam jānotiek ir dabiski
vēl nosaluši pirksti šķēršo paralēles tavās īsziņās
baterijas līmenis ir kļuvis kritiski zems
sāp
III
nebūs mīļā tev tie алых роз
man naudas nav un kuro dienu
es mājās viens un izsalcis
vēl televizors fonā spiedz
koncertus un brīvību
neesmu es tavs mīļotais
ne verka serdučka sasodīts
IV
es gan atceros kā tu atnāci no trojas kara
lūdzies visu sākt no jauna
bet vai saproti mani pareizi
es vairs neatšķiru labo no ļaunā
kaimiņi sniegputenī glaunā tērpā
soļi neatstāj nekādas pēdas
es aizveru acis
asara uz vaiga nosēžas
mīnuss trīs
salst
V
pa istabu izsvaidu piezīmju lapas
un domas iekšā kā badmiras kliedz
vēl tikai daļa no tevis man trūkst
zinu ka kaut kur tumsā sēdi un sniegs ap tevi kā zelta nimbu
izveido vēl vienu auru
mana lūgšana ir nelokāms darbības stāsts
tu esi mans pats pēdējais vārds
giljotīna apsnieg baltām pārslām kā mēness
bende izlemj nekavēt laiku nolaiž sviru
asmens ar lūpām jutekliski pieglaužas pie kakla
smejos
sniegā izdziest
¼ no tevis
***
tā no augšas vienmēr šķiet –
vērmaņdārzā kā ezera spāri (nepiesauktas un nenoliegtas)
osmaņu impērija uguņus kur
čaka iela, barons un cirks
trejbrālīgi izlēma mesties pret bruģi;
pirmie degt un pirmie arī mirt –
jo citi pa priekšu vēl metās bēgt
tāds vientuļš un pagalam izkāmējis
stāvu starp debesīm un origo pulksteni
kā krusts, kas pielūgts un neatsaukts
tik žēli kā akla bite dur, kurai viss par daudz un zina –
mirs. . .
no stacijas 21.42 atiet vilciens
rīga – tukums 2
