Bastoņi, kustoņi un darboņi. Strautnieku ģimenes “mājas gariņš” 0
Inas un Aigara Strautnieku namam Pārdaugavā pie sienas greznojas plāksne “Bastoņi” – saimnieki devuši savai mājai nosaukumu, kurā ietverta arī tās adrese. Glītajai koka mājai ar dekoratīvajām jumtgalēm ir bagāta un raiba vēsture, kas pēdējos gadus vainagojusies ar atdzimšanu, nevis iznīcību zem buldozera šķūres, kā daudzi bija ieteikuši, ieraugot nožēlojamo, bomžu nodzīvoto ēku.
Tā jau bija ierakstīta nedzīvojamajā fondā, turklāt piedzīvojusi gāzes balona sprādzienu, kurā sadega divi iemītnieki. Darbīgie Strautnieki tomēr gribēja saglabāt “mājas gariņu” un, piepalīdzot draugiem, paziņām un Dieva sūtītiem zinošiem meistariem, namu fundamentāli atjaunoja.
Pudelē zem grīdas dēļiem, starp citu, ir atstāts vēstījums nākamajām paaudzēm, tur minēti visi labie un prasmīgie cilvēki, kas pielikuši roku, lai te atkal būtu omulīga ģimenes māja un tās otrajā stāvā varētu dzīvot nu jau piektā un sestā paaudze – Inas meitas Lienes ģimene ar meitām Madaru un Astru.
Vecvectēva veiksmes stāsts
Ina rāda goda vietā pie sienas pielikto senču ģimenes foto, zem tā – metāla plāksnīte ar iegravējumu “Karl Briiwmann”. Izrādās, plāksnīte, vairākkārt pārkrāsota ar eļļas krāsām, neviena nepamanīta, visus pēckara gadus “izdzīvojusi” pie namdurvīm. Inas vecvectēvs Kārlis Brīvmanis māju cēlis 19. gs. 90. gados uz zemes gabala, ko tolaik iegādājies no Bieriņu muižas.
Pētot dzimtas vēsturi, Inai atklājies vecvectēva veiksmes stāsts, kā viņš no kurpniekzeļļa kļuvis par uzņēmēju ar paša veidotu apavu ražotni Aleksandra (tagad Brīvības) ielā, par ko liecina kurpju lente, datēta pirms Pirmā pasaules kara. Kārlim Brīvmanim un viņa krietni jaunākajai sievai Annai Gotlībai bijuši divi bērni: Zelma un Edgars (Inas vectēvs), kurš ieskatījies netālu dzīvojošā Jaņa Kukaiņa smukajā un staltajā meitā Emīlijā.
Viņa 20. gados strādājusi par skolotāju (tagadējās Rīgas 3. speciālās pamatskolas ēkā), kur pa logu dažkārt vērojusi, kā no Dīķa ielas 11. nama Aspazija pavadījusi dienas gaitās Raini. Otrā pasaules kara un izsūtīšanu gados Edgara un Emīlijas ģimene dzīvojusi dažādās vietās, tostarp Dobelē, Reņģē (Inas mamma Aija tur gājusi skolā). Kad Brīvmaņi atgriezušies Rīgā, māja bijusi nacionalizēta. Edgars 1949. gadā negaidīti mira ar sirdstrieku. Viņa māte Anna Gotlība padomju iestādēm rakstījusi lūgumrakstus par māju, taču saņēmusi atteikumus.
Bomžu miteklis
Līdz pat 90. gadu beigām mājā bijuši izbūvēti seši dzīvokļi, bet gadu tūkstošu mijā ēku ieskaitīja nedzīvojamā fonda sarakstā un tajā iemitinājās bezpajumtnieki. Inas mamma bija atguvusi un ar tuviniekiem sadalījusi senču zemi, bet rūpes par namu bija liels apgrūtinājums. Pēc viņas aiziešanas mūžībā Ina, māsīcas Allas iedvesmota un iedrošināta, mantoto īpašumu nolēma savest kārtībā. Grūtākais bija atbrīvoties no bezpajumtniekiem, kuri arī pēc gāzes balona sprādziena turpināja mitināties starp pārogļoto mēbeļu paliekām un vecu mantu krāvumiem.
Atdzimšanas grūtais ceļš
Ina teic: un tad nāca piektais gads. 2005. gadā sākās ēkas un teritorijas atbrīvošana. Strautnieki atceras, ka izveduši vismaz 40 m3 sadzīves atkritumu, neskaitot būvgružus, kuru arī bija ievērojams apjoms. Mājai tika noņemts apdrupušais apmetums, izpuvušās koka daļas utt.
Vairākas ēkas konstruktīvās daļas tika veidotas praktiski no jauna.
Lai īstenotu savu ieceri, Ina pārdevusi no otrā vecvectēva mantoto zemi. Ina un Aigars jūtas ārkārtīgi pateicīgi visiem, kas palīdzēja mājai iegūt tās pašreizējo veidolu.
Pirmajā gadā pieteicās palīgā labs paziņa Mārcis Žīgurs, kuram bija pieredze būvniecībā, viņš praktiski izbūvēja visu pirmo stāvu, starpsienas, kā arī izveidoja dekoratīvās jumtgales. Ikšķiles meistars Jānis Kārkliņš nodarbojās ar santehniku un apkuri, savukārt namdara Andreja Rubeņa nopelns ir mājas otrā stāva iekštelpas.
Vecās podiņu krāsnis praktiski no jauna uzmūrējis kaimiņos dzīvojošais 83 gadus vecais meistars Ernests Avotiņš. Restauratore Baiba Pilsuma, ieraudzījusi griestu dekoratīvo ģipša reljefu paliekas, piedāvāja tās atjaunot, jo nekur citur Rīgas nomales namos tādas neesot manītas.
Aigara Strautnieka amata brālis pinējs Ritums Ters nāca palīgā ieklāt grīdas, viņš arī kopā ar dēlu Mārtiņu lika žogu visapkārt teritorijai. Tāpat Ritums kopā ar Aigaru cēluši šķūni – Aigars smej, ka to būvējuši divi aklie un Ina ar līmeņrādi (abi pinēji ir redzes invalīdi, bet acu gaismas trūkums viņiem nav kavēklis pīt brīnišķīgi glītus grozus, turklāt Aigars pēdējos gados pat apguvis ūdensslēpošanu zinošas instruktores vadībā).
Aigaram tagad mājā ir telpa, kur nodarboties ar savu aizraušanos, pinot dažādus grozus, savukārt Inai ir iedvesmojoša darba telpa tulkošanai un rakstīšanai (viņa ir vairāku bērnu grāmatu autore).
Par to, ka Strautnieki mīl dzīvniekus, liecina jau plāksne pie vārtiem “Sētā normāls suns”.
Pa šiem gadiem četrkājaino ģimenes locekļu skaits, saprotams, pamainījies, un tagad mājiniekus sargā no patversmes pieņemtais Rūķis. Saulītē omulīgi gozējas kaķene Puma – viņa tika atrasta atkritumu maisā kopā ar trim brālīšiem, kas nebija izdzīvojuši.
