Atis Klimovičs: Basketbols – kas vairāk par sportu 0
Pilnīgu balss izkliegšanu Daugavas sporta namā par “Vefiņu” melnos kreklos ar Žvīguru, Balodi, Bergvaldu, Birznieku un citiem spēlētājiem 70. gadu sākumā, būdams piektās klases skolnieks ar otro gadu VEF bērnu jaunatnes sporta skolā, uzskatīju par īpaši nozīmīgiem svētkiem. Protams, tolaik nesaprotot, ka vilinājumā katru reizi no jauna meklēt biļetīti vai pat bez tās iesprukt pārpildītajā ēkā bija kaut kas vairāk par basketbola spēli. Tur laukumā kopā izgāja mūsējie, un, spēlei beidzoties ar uzvaru, pusaugu zēnu gandarījums bija milzīgs, ļaujot apjaust, ka latviešu basketbolisti kaut ko spēj. Toreiz neuzdevu sev jautājumu, kādēļ mūsu labākie sportisti nepiedalās starptautiskajās sacensībās savā izlasē. Piektās klases skolniekam vēl nebija apjausmas, ka visam ar sportu saistītajam ir ciešs sakars ar to, kas tiek saukts par politiku.
Pāris gadu vēlāk radās pirmā izpratne un pateicība par to pienākas vairāku latviešu basketbolistu paaudžu cienītajam groza bumbas speciālistam Alfrēdam Krauklim. Ar viņa stāstiem tika pārmests tilts, kas savienoja dzīvi 70. gadu padomju ikdienā ar pirmskara laiku. Ar brīvu valsti un Latvijas izlasi starptautiskos mačos. Kraukļa stāstos bija tas, ko nebija iespējams uzzināt vēstures stundās skolā. Šajās atmiņās netrūka arī smieklīgā. Kaut vai stāstā par divu komandas dalībnieku biezajām un knapi aizkostajām sviestmaizēm, kas speciāli tikušas atzītas par negaršīgām un izsviestas pa braucošā vilciena logu – ko ar šausmām vērojuši kupejas kaimiņi vācieši. Pēc Kraukļa teiktā, Vācijā 30. gadu otrajā pusē ne visiem tās iedzīvotājiem bijusi pieejama tik kvalitatīva pārtika. Viesošanās Parīzē esot palikusi atmiņā arī ar to, ka pirms spēles esot sarīkots abu izlašu mielasts. Mājinieki nolēmuši nobaudīt Latvijas degvīnu, bet latvieši – šampanieti. Rezultātā spēle atlikta uz nākamo dienu. Berlīnes 1936. gada olimpiādes laikā mūsu izlases spēlētājiem bijis jāsarokojas ar Hermani Gēringu, vienu no augstākajām Reiha amatpersonām.
Pirmskara basketbolisti atstāja aiz sevis neizdzēšamus ierakstus vēsturē gan ar piedalīšanos olimpiādē, gan ar pirmo Eiropas čempionu zeltu, ko pagaidām nav izdevies atkārtot. Tas ir pamats, kas joprojām ļauj stingri stāvēt uz kājām un cienījami izskatīties, pat sacenšoties ar vienu otru no vadošajām izlasēm. Latvija–Francija, Latvija–Grieķija, Latvija–Čehija – tās bijušas spēles, kas likušas aizrauties elpai. Un ne jau tikai basketbola dēļ vien. Gluži tāpat kā 70. gados Daugavas sporta namā arī tagad Janičenoka, Blūma, Porziņģa, Bertāna un pārējo izlases spēlētāju uzvaras nozīmē kaut ko vairāk par basketbolu, tas ir apliecinājums, ka Latvija var! To parādījusi latviešu basketbolistu iekļaušana labos Eiropas klubos un NBA. Varēšana apliecināta arī attieksmē pret izlasi, ko pozitīvi pauduši abi mūsu spēlētāji ASV. Skaidrs, ka tā liek rīkoties dzimtenes izjūta, ko Porziņģis izpaudis dzimtajā Liepājā ar divu basketbola laukumu uzdāvināšanu.
