Baskāju takas – sajūtām un masāžai 2
Staigājot pa pilsētu ērtos apavos, esam aizmirsuši bērnībā sajustos basu kāju pieskārienus zemei, tādēļ nedaudzās baskāju takas Latvijā ir lieliska iespēja atgriezties pie savām saknēm – dabā veselīgi atpūtināt gan galvu, gan kājas, izmasējot nogurušās pēdas.
Pirmie baskāji “Valguma pasaulē”
Pirmā un arī visgarākā baskāju taka tapa pirms diviem gadiem Engures novada Smārdes pagasta atpūtas bāzē “Valguma pasaule”. Tobrīd tā bija 1611 m gara, bet nu jau sasniegusi 2444 metrus, gājienu papildinot ar jauniem posmiem, kuros pēdas var izbaudīt arvien neparastāku materiālu, piemēram, stikla lodīšu, vīna pudeļu korķu, plastmasas kājslauķu, kafijas pupiņu mizu (vellas) un pat slīpētu stiklu pieskārienus.
“Valguma pasaules” līdzīpašnieks Viesturs Serdāns stāsta: “Sākumā likās – kurš gan pa mūsu taku ies, jo gandrīz katrs otrais latvietis ir gājis ganos un staigājis pa rugaini basām kājām, tomēr izrādījās, ka nav tik ļauni. Pērn vienas dienas apmeklētāju rekords bija vesels tūkstotis.”
Lielāki un mazāki oļi, laukakmeņi un dzirnakmeņi, sūna, priežu čiekuri, jūrmalas smiltis, grants, dolomīta šķembas un izsijas, niedru kūlīši, kūdra, šķelda, baltais māls, upes ūdens, melnzeme, zāle, akmens labirints, koka pāļi, rievota betona plāksnes un līdzsvara rīki atslēdz smadzenes un liek koncentrēties uz savām sajūtām. Visvairāk jāuzmanās slidenajā balto mālu grāvī. Sperot pirmo soli tajā un izkāpjot uz cietzemes, viens divi var nonākt uz sēžamvietas. Drīzumā ekstrēmas izjūtas papildinās arī Ķemeru purva dūņas.
“Sajust dažādus segumus un priekšmetus zem basām kājām ir viens ieguvums, taču pats galvenais, par ko esam domājuši, veidojot taku, ir reāla pēdu masāža,” atklāj V. Serdāns. Mediķi apgalvo, ka uz pēdām atrodas vairāk nekā 70 tūkstoši nervu galu. Cilvēka pēda ir kā miniatūra ķermeņa karte. Reflektorie punkti ir savienoti ar noteiktiem orgāniem, dziedzeriem un audiem, tādēļ masāža paātrina venozo asiņu un limfas atteci, kas uzlabo asinsriti un līdz ar to dažādu mūsu ķermeņa daļu apgādi ar skābekli un barības vielām.
Baskāju taka ir atvērta katru dienu no plkst. 9 līdz tumsai, tomēr ieteicams to izstaigāt pa dienu, jo vakarā masāžas efekts var būt tik spēcīgs, ka neļaus aizmigt. Ieeja ir četri eiro (divi eiro senioriem un skolēniem), bet mazajiem bērniem bez maksas.
Sajūtu parks Valmierā
Valmierā līdzās Jāņa Daliņa stadionam Gaujas stāvajos krastos pērn izveidots Sajūtu parks, kurā lielākā daļa no 2,7 km garās takas veicama basām kājām. Kā jau norāda parka nosaukums, tā veidotāji likuši akcentu uz sajūtām, lai, ejot pa taku, ikviens varētu iepazīt pats sevi, iesaistot piedzīvojumā visas savas maņas: dzirdi, redzi, tausti, ožu un garšu. Staigājot pa parku, var aplūkot arī brīvdabas izstādi – ap 50 krāšņi izdekorētus kokus, ko dažādās tehnikās pārvērtuši Valmieras skolu un bērnudārzu audzēkņi.
Pastaiga pa baskāju taku sākas pie Sporta rehabilitācijas centra, kur jau pirmie desmit metri ar granīta šķembām, mulču, keramzītu, priežu čiekuriem un stikla bumbiņām brīdina, ka viegli nebūs. Tālāk gan ir laiks atelpai pirms nākamās šķēršļu joslas, kur jābalansē uz dažādiem kustīgiem baļķiem. Gaujmalā gan jābūt uzmanīgiem, jo smilšakmens krasti dažviet ir nogruvuši, atsedzot koku saknes, tādēļ jāklausa brīdinājuma zīmēm. Dodoties lejup pa kāpnēm uz upi, baskāju takas kulminācija ir sarkanā māla dubļu vanna, kura līdz pastaigas beigām uzaudzē kājām “dzērvju zābakus”, ja vien nerodas vēlme tūlīt tos noskalot upē. Pastaiga pa Sajūtu parku maksā divus eiro.
Pēdu taka Jēkabpilī
Pirms gada Jēkabpils galvenajai peldvietai Radžu ūdenskrātuvei blakus esošajā Mežaparkā atklāta Pēdu taka, kas ir 130 metru gara un sadalīta sešos posmos. Tajos ieklāti dažādi dabas materiāli – čiekuri, oļi, baļķi, šķembas, akmeņi un celmi, kas paredzēti veselības stiprināšanai, ejot basām kājām. Vēl Mežaparkā ierīkota desmit metrus gara koka vingrošanas iekārta “Lūša taka”, kas trenē līdzsvaru un attīsta veiklību, un spēle “Meža domino”, kas izgatavots no lielformāta koka kauliņiem.
Bērza tāss pēdiņas
Pensionārs Rūdolfs Drevinskis, kas dzīvo netālu no Daugmales, izgudrojis un patentējis bērza tāss pēdiņas. It kā vienkārša lieta, bet uz to viņu uzvedinājušas sarunas ar cilvēkiem, kuriem meistars tirgojis bērza stumbrā izdobtus putnu būrīšus, starp citu, otru savu izgudrojumu. 45 procenti bērza tāsi veidojošo vielu ir spēcīgi dabiskie antiseptiķi un biostimulatori. Nēsājot no tāss izgrieztās pēdiņas, šīs vielas iztvaiko un labvēlīgi ietekmē visu mūsu organismu caur aktīvajām pēdu zonām.
Iespējams pat noteikt sev diagnozi, jo problēmvietas uz tāss ar laiku paliek tumšas, tikai jāzina, kurš punkts atbilst konkrētajam orgānam. Piemēram, pirkstos atrodas maņu orgāniem acīm, ausīm, kaklam un degunam atbilstošie reflektorie punkti, pēdas pamatnē – plaušu, bronhu, sirds punkti, pēdas velvē – liesas, vidusdaļā – aknu, nieru, zarnu un mugurkaula – un papēdī – ceļgalu un sēžas nerva punkti.
“Desmit gadus es kliboju. Tad, kad sāku valkāt bērza tāss pēdiņas, sāpes pārgāja, protams, ne uzreiz. Pagāja kāds pusotrs mēnesis, taču tagad varu nostaigāt dienā desmitiem kilometru un kājas vairs nesāp. Pēdiņas samazina arī kāju svīšanu, noņem nogurumu, bieži vien izārstē pēdas piesi un sēnīšu slimības,” par savu veikumu priecājas R. Drevinskis.
