Ja dvēsele vesela, cilvēks neslimo 3
Maiju neesmu sastapusi jau trīs gadus. Pietiekami ilgs laiks, lai pārmaiņu vēji aizpūstu visu, kam tikai pelavu svars. Zvanu uz Dzelzavu ar lūgumu vēlreiz satikties. Gribas pārliecināties, vai skaistais stāsts nav bijis tikai iedvesmas mirkļa atspulgs.
Maijas balss telefonā skan tikpat mundra un uzticību raisoša kā toreiz, kad tiku uzaicināta pievienoties svētceļniekiem: brauciet, gaidīšu! Labi, ka paspējāt līdz brīvlaika sākumam, jo tūlīt atkal dodamies uz Medžugorji.
Smaidoša un pavasara vējā izjauktiem matiem, ar lielu krustu uz krūtīm – tāda viņa stāv uz savas skolas sliekšņa, tikpat enerģiska un pārliecības dedzībā mirdzošām acīm kā uz akmeņainajām Medžugorjes kalnu takām.
Gan kabineta iekārtojuma ziņā, gan prasmju un iemaņu testos skolotāja Vilmane atkal atzīta par augstākajam novērtējumam atbilstīgu speciālisti. “Pazemībā un pateicībā pieņemu apstākļus, kādi ir tieši šeit – darbā ar bērniem, kuriem ir garīgi traucējumi. Tā ir viena manas kalpošanas daļa. Otra joprojām ir liecināšana par Dieva neizmērojamo žēlastību ikkatram mirklim, kas mums visiem šajā dzīvē dots. Man bijuši jau divi infarkti, taču abas reizes esmu devusies ceļā un atgriezusies dziedināta.
Līdz šim man bija viegli saprast cilvēkus, kuriem ir onkoloģiskas kaites, tagad dziļi izjūtu arī tādus, kam ir citas slimības. Zinu, kā lūgties, lai viņiem varētu labāk palīdzēt.
Kopš esmu dziedināta, saslimšanas reizēs medikamentus nelietoju, jo manas zāles ir lūgšana, gavēnis, grēksūdze un svētceļojumi. Esmu sapratusi, ka ir ligas, ko cilvēki paši piesauc ar savu dzīvesveidu. Ir dzimtas nopelnītās kaites, un ir slimības, ko ļaudis nes kā upuri par citiem. Daudzi dodas svētceļojumos, izpratnē tos pielīdzinot ekskursijai, bet mūsu Medžugorjes braucieni ir kā gandarījums Dieva žēlastībai.
Man tika dota arī iespēja dziļāk just savus vistuvākos. Ja ar bērniem un mazbērniem viss būtu ideāli, varbūt piepūstos lepnībā: tikai lūdzieties – un būsiet tikpat laimīgi kā es. Bet man jārēķinās, ka viņiem pašiem ir brīvā griba un tiesības uz izvēli. Bērniem, vīram.
Vīrs patlaban ir smagi saslimis – insults. Pieņēma un atzina manu ceļu, bet pats ticīgs tā arī nekļuva. Redzējis tik daudz žēlastības, pats tomēr palika maliņā… Nevaru viņam vairāk palīdzēt, kā vien lūgties. Zinot, ka visskaudrākās uz Zemes izjustās sāpes ir maigākas par tām, kuras par neizsūdzētiem un neatlaistiem grēkiem nāksies izjust tajā saulē. Un pieņemt: kamēr viss ir labi un brīnišķīgi, neviens ceļu pie Dieva nemeklē. Tikai caur ciešanām notiek šī atgriešanās.
