Ar katru nākamo reizi – grūtāk 3
Tikai 1999. gada pavasarī, kad tēvs Andrejs uzaicināja svētceļojumā uz Medžugorji, lai lūgtos par mieru kara plosītajā Bosnijā–Hercegovinā, pēkšņi sapratu, ka mana kalpošana būs tieši šāda – pavadīt cilvēkus uz vietām, kur ļaudīm parādījusies Dievmāte. Darīt viņiem zināmus vēstījumus, kas ļautu ļaudīm izdzīvot cauri tiem skaudrajiem laikiem, kas nenovēršami tuvojas.
Parasti ierosinājumu doties svētceļojumā saņemu nakts lūgšanu laikā. Līdz ar aicinājumu man tiek parādīts, kā pārbraukt robežas, kā pārvarēt šķēršļus, ar kuriem noteikti nāksies sastapties. Tieši šo precīzo norāžu dēļ pirmos piecdesmit svētceļojumus vadīt bija vieglāk, jo viss notika jau pēc iepriekš zināma scenārija, kaut gan sākumā braucieni vēl notika kara laikā.
Ar katru nākamo svētceļojumu kļūst sarežģītāk. Es tikai saņemu aicinājumu, kad svētceļojumā doties, redzu maršrutu un uzdevumu, par ko šajā reizē viskvēlāk lūgties, bet pārējais jāizkārto pašai, vadoties pēc pārliecības: rīkojies tā, kā darītu Jēzus.
Dažkārt tieku iemesta ļoti sarežģītās situācijās, arī reāli sastopoties ar sātanu – Dievam pretējās pasaules spēku. Tāds eksistē, katru brīdi atrodas cīņas pozīcijā par mūsu dvēselēm.”
