Cik tev tagad pilna māja! 3
Aizvien biežāk naktīs, sevišķi žēlsirdības stundās – no trijiem līdz četriem – jutu, ka mani kāds pamodina. Vienreiz tādā brīdī piegāju pie loga un ieraudzīju debesīs pasakainu mākoņu vainagu, ap kuru vizuļodamas dejoja zvaigznes. Iedomājos – mīļais Dievs, kā man gribētos pabūt šajā skaistumā! Pēkšņi saņēmu atbildi: tas ir iespējams, taču tad jāatsakās no mantām, kurām esi pārāk pieķērusies.
Pirmais, no kā atteicos, – grāmatas. Māksla, mūzika, daiļliteratūra, psiholoģija, speciālā literatūra – plaukti vairākās kārtās pieblīvēti. Māla trauki, kas man tik ļoti patika. Klavieres. Zvanīju tuviniekiem: “Brauciet šurp un savāciet, ja kas noder.” Pārējo nesu uz bibliotēku, atdāvināju.
Tomēr arī pēc šīs revīzijas nepameta sajūta, ka Dievs nav īsti apmierināts. Pie kā vēl turos pārāk cieši? Mans četrdurvju drēbju skapis! Nolēmu: viena apģērba kārta lai paliek ikdienas vajadzībām, otra – maiņai, trešais komplekts – iziešanai. Visu pārējo izdalīt!
Bērni to pieņēma bez liekām ierunām – labāk vesela mamma ar īpatnībām, nevis tā nevarīgā un slimā. Ar vīru bija sarežģītāk. Par grāmatām viņš neiebilda, bet par skapi iecirtās, ka nejaukšot ārā! Dabūju saukt palīgos skolas puišus. Vēl sāpīgāk vīrs pārdzīvoja nākamo atteikšanos: turpmāk es gulēšu uz grīdas, bet tu otrā istabā uz dīvāna.
Mazbērni mani sauc par Epiņu. Vienreiz Pauliņa nostājās blakus un domīgi sprieda: “Epiņ, ja tā turpināsi, tev drīz māja būs pavisam tukša.” – “Jā, Pauliņ, tā varētu sanākt,” apstiprināju.
Uz tukšajām sienām sāku līmēt svētbildes. Tās mani stiprināja ticībā, dedzībā un lūgšanā. Kad uz Ziemassvētkiem ciemos ieradās mazbērni, Pauliņa iesaucās: “Cik tev tagad pilna māja!” – un rādīja uz svētbildēm.
Agrākajā dzīvē noteikti biju cilvēks, kuram gribas baudīt. Patika būt skaistai, elegantai, moderni ģērbtai; lai nebūtu tērpusies kā visi, pat šūšanas kursus beidzu. Labprāt mēdzu staigāt garajās biksēs. Te vēstījums: mīļo bērniņ, es tevi radīju par meitiņu, lūdzu, nēsā kleitiņu. Kopš tā laika manā garderobē garo bikšu vairs nav.
Nākamais aicinājums: visur, kur vien iesi, dodies basām kājām. Labi, Dievs! Tas turpinājās četrus gadus. No agra pavasara līdz vēlam rudenim – ziemā kailās kājas kurpēs, tikai dziļā sniegā atļāvos uzvilkt zābakus. Pateicos Dievam par šo pazemības skolu, jo man bija viegli izpildīt jebkuru viņa norādījumu. Apkārtējie gan domāja citādi. No skolas vadības saņēmu ultimātu: pa ielu vari staigāt, kā vēlies, bet skolā jāvalkā apavi. Vecāki raizējoties. Neiebildu – pie ārdurvīm uzvilku kurpes.
Kailās kājas ievilku apavos arī tad, kad tiku uzaicināta Gaiļezera slimnīcas zālē nolasīt logopēdiem lekciju. Daudzi zināja, ka pirms dažiem gadiem esmu dziedināta, tāpēc nesaderību ar novembra ģērbšanās tradīciju centās neievērot, tomēr sačukstēšanos jutu. Lai nepievērstu lieku uzmanību, atstāju kājās kurpes, arī ejot uz pieturu, taču pirms kāpšanas trolejbusā apavam pēkšņi nokrita zole – nācās turpināt ceļu basai.
Sākoties runām, ka esmu sajukusi prātā, aizvien iespējamāka kļuva darba zaudēšana. Tādā situācijā jauns vēstījums: iestājies maģistrantūrā. Meita tolaik mācījās Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, un pa otram lāgam studente kļuvu arī es. Kārtoju pa diviem trim eksāmeniem vienā reizē, maģistrantūru pabeidzu bez jebkādiem sarežģījumiem. Uz visiem pārbaudījumiem ierados basām kājām.
Šajā laikā man bija jāiziet vairāki pārbaudījumi. Pirmais – ar varu un popularitāti, jo pēc maģistra grāda iegūšanas saņēmu vairākus ļoti vilinošus darba piedāvājumus. Atteicu, jo skaidri zināju, ka tie novirzīs iet ceļu, kas ved pie Dieva. Bija arī pārbaudījumi ar mantu un naudu.
Tomēr četri gadi pagāja neziņā, kādu īsti Dievs vēlas redzēt manu kalpošanu.
