Celies uz pirkstgaliem, staigā basām kājām un smadzenes būs labāk apasiņotas! 0
Pēdas ir anatomiski sarežģīts mehānisms, kas paredzēts mūsu ķermeņa balstam un pārvietošanai. Ejot basām kājām, iespējams norūdīt visu organismu un iemācīties vieglāk pielāgoties mainīgām un sarežģītām dzīves situācijām.
Visa ķermeņa karte
“Pēda sastāv no divdesmit sešiem maziem kauliņiem, ļoti daudziem muskuļiem, saitēm un divām velvēm – garenvelves un šķērsvelves, kas gādā par to, lai būtu ērti skriet un staigāt,” stāsta rehabilitācijas un fizikālās medicīnas ārste Sintija Strautiņa-Strēle. “Lai pēdas optimāli veiktu savu funkciju, svarīgs ir ķermeņa masas radītā spiediena sadalījums. Daba par to ir parūpējusies, taču mēs paši ar nepiemērotiem apaviem, mazkustīgu dzīvesveidu un neveselīgu uzturu radām pēdu velvju izlīdzināšanos, kas samazina pēdu amortizācijas spējas.”
Pēdu āda ir ļoti jutīga, jo uz tās virsmas ir ap 70 000 nervu receptoru, kas uztver informāciju par apkārtējo vidi – temperatūru, spiedienu, pieskārienu. Nervu impulsu veidā tā nonāk centrālajā nervu sistēmā, un notiek atbilstoša jeb reflektora atbildes reakcija uz kairinātāju.
Pēdās atrodamas arī visas ķermeņa refleksogēnās zonas. Ķermeņa labo pusi “pārstāv” labā, bet kreiso – kreisā pēda. Iedarbojoties uz noteiktām pēdu zonām, iespējams iedarboties uz visu ķermeni kopumā, mazināt spriedzi un veicināt paša organisma atveseļošanos. Refleksogēnās zonas var uzskatīt par mūsu organisma veselības karti.
“Par pēdu saistību ar visu organismu nav grūti pārliecināties: iegremdējot pēdas siltā ūdenī, atslābinās viss ķermenis. Tāpēc ir tik veselīgi uz pēdām iedarboties ar dažādiem kairinātajiem. Staigājot pa siltām smiltīm, grants celiņu, mīkstu zālīti vai akmeņiem, bradājot pa ūdeni, var radīt dažādu impulsu buķeti, kas ietekmēs visu organismu kopumā, tādējādi stiprinot adaptācijas spējas mainīgiem dzīves apstākļiem. Vasara tam ir vispiemērotākais laiks,” saka ārste.
Šim mērķim lieti noderēs baskāju takas, kad staigājot ar pēdu nervu receptoriem var uztvert un izbaudīt visdažādākos segumus – oļus, egļu un priežu čiekurus, sūnas, mālu, keramzīta gabaliņus, niedres, šķeldu, celmu un dzirnakmeņu raupjo virsmu.
“Baskāju takas ir ļoti labas, nav pašam jāmeklē, jāveido, kāds jau to ir paveicis, atliek tikai staigāt. Pārbaudījums, jaunas sajūtas, treniņš. Tā ir saikne ar zemi, iespēja sajust ar pēdām. Ja kājas visu laiku ir apautas, šī iespēja samazinās,” domā fizioterapeite Ieva Zeltīte.
