Barselonā var paildzināt vasaru un izbaudīt īstu metropoles gaisotni 0
Tā jau nemaz nav pilsēta, bet skudru pūznis, kur vienuviet salīdušas visu krāsu, formu un izmēru skudras – nodomāju, vērojot burzmu, kas cauru dienu valda Barselonas ielās. Otrajā lielākajā Spānijas pilsētā, ko dēvē arī par Katalonijas galvaspilsētu, aptuveni simt kvadrātkilometros tūrisma sezonā vienlaikus kopā saspiedušies, iespējams, tikpat cilvēku, cik dzīvo visā Latvijā.
Šķiet, tikpat daudz kā spāņu, šeit ir arī angļu, amerikāņu, vāciešu, krievu, turku, čigānu, indiešu un afrikāņu – vienā pilsētā sajaukušās visas rases un tautības, dzird visas valodas. Pat lielākā daļa veikalnieku un kafejnīcu darbinieku runā tikai spāniski. Vismaz pilsētas centrā gan ir iespējams iepirkties, pasūtīt ko ēdamu vai pajautāt ceļu arī angļu mēlē, bet atbild angliski tikai retais veikalnieks vai oficiants, un saziņa starp mums notiek galvenokārt ar žestiem. Turklāt šejienieši tik ļoti lepni par savu valodu, ka jau lepojas ar svešvalodu nezināšanu, pat pikti aizrāda – esam taču Spānijā!
Lielā tirgošanās
Lielākā daļa Barselonas centra ēku būvētas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, tāpēc pilsēta var lepoties ar iespaidīgu jūgendstila un eklektisma arhitektūru. Stāsta, ka šejienes bagātie iedzīvotāji, būvējot ēkas, savulaik centušies, cik iespējams, izrādīt savu turību un vislielāko daļu līdzekļu atvēlējuši krāšņām namu fasādēm. Bet pirmā stāva vitrīnās, kur tagad iemitinājušies visas pasaules zīmolu veikali, šā paša iemesla dēļ savās labākajās kleitās un smalkākajām dārglietām kādreiz sēdējušas bagātās kundzes.
Šodien pilsētas ielās, īpaši slavenākajā un vienā no pasaules lielākajām gājēju ielām La Ramblā, pērk un pārdod visu iespējamo. Līdzās šeit ir mazi universālveikaliņi un augļu tirgotavas, visā pasaulē zināmi modes zīmoli un korejiešu džinsu bodītes, lētas ķīniešu vai arābu ieskrietuves, smalki franču vai itāliešu restorāni un, protams, spāņu tradicionālo tapu ēstuves un suvenīru veikali.
Vienubrīd ielas malā pamanu divas nēģerietes, kas tur rokās plakātus ar sīkām regulārām bizītēm – tādām pašām kā uz viņu galvām – nosētiem pakaušiem. Nogriežos piesēst uz soliņa kādā laukumā ielas malā un jau pēc īsa brīža redzu, ka nēģerietēm līdzi šurp nāk jauna ģimene. Acumirklī soliņš man līdzās pārvēršas mazā frizētavā, lai par pāris eiro kāda angliete un viņas meitiņa tiktu pie eksotiskām frizūrām.
Jūras putu arhitekts
Viena no Barselonas pērlēm ir Antonio Gaudi arhitektūras īpatnējās konstrukcijas un krāsainie dekori. Šķiet, radot tikai sev raksturīgo un vienmēr labi atpazīstamo stilu, arhitekts iedvesmojies no Vidusjūras tuvuma. Viņa veidotās ēku fasādes atgādina alām nosētas klintis vai smilšu pilis, bet ārsienu dekori, balkoni, kāpņu telpas un skursteņi – gliemežvākus, krastā izskalotas ūdenszāles un viļņu putas.
Pilsētas lielākais brīnums ir A. Gaudi projektētais milzīgais Svētās ģimenes dievnams. Runā, ka tas esot trešais visapmeklētākais tūrisma objekts visā pasaulē. Tomēr milzīgā katoļu baznīca joprojām nav gatava – uzbūvētas un apmeklētājiem atvērtas tikai divas sānu ieejas, bet galvenā joprojām ir slēgta, no iecerētajiem astoņpa-dsmit torņiem uzcelta mazāk nekā puse un arvien trūkst lielākā torņa baznīcas centrā, bet vairākās logailās vitrāžu vietā vēl ir parasti stikli. Neskatoties uz to, ka dievnama celtniecību plānots pabeigt tikai 2026. gadā, tas jau ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Iespējams, viena no šīs celtnes iespaida atslēgām ir tās daudzveidība. Katra no izbūvētajām – Kristus dzimšanas un ciešanu – fasādēm ir ārkārtīgi atšķirīgas, taču abas acumirklī rada neizdzēšamu iespaidu. Kristus piedzimšanai veltītā austrumu puses ieeja pabeigta jau 1935. gadā un vistiešāk atbilst A. Gaudi iecerei. Tā šķiet veidota it kā no jūras viļņiem, kas ieskauj daudzas gotiskajai arhitektūrai raksturīgas skulptūras. Tās ataino Bībeles ainas no Kristus bērnības un jaunības.
Turpretī mākslinieka Žozepa Marias Subrika astoņdesmito gadu nogalē pabeigtās rietumu puses Ciešanu fasādes skulptūras ir asi šķautņainas un pat mazliet baisas, bet ieejas joma balsti atgādina sāpēs nospriegotas dzīslas. A. Gaudi iecerējis, ka dievnama iekšienē ienācējam jājūtas kā milzīgu koku mežā, kur balsti atgādina stumbrus, vitrāžas – ziedošas lapotnes, bet pa apaļiem logiem no griestiem lejup stiepjas saules staru kūļi. Tagad tas vēl ir tikai daļēji jaušams, bet, ļoti iespējams, pēc četrpadsmit gadiem tā arī būs.
Īpaši skaista ir Kristus statuja baznīcas altāra daļā. Tā ir gaisā iekārta, izgaismota gaišos toņos, un Kristus tajā atainots nevis pēdējās izelpas, bet gan ieelpas brīdī. Tāpēc šķiet, ka tas nemaz vairs nav ciešanu pilnas nāves mirklis, bet jau augšāmcelšanās. Vienlaikus nepārtrauktā tūristu plūsma neļauj aizmirst, ka no dievnama šeit ir vien čaula. Lai arī 2010. gadā tas ir iesvētīts, Svētās ģimenes baznīcas lielajā telpā dievkalpojumi vai ceremonijas nenotiek un arī koncerti šeit bijuši pavisam reti. Dievkalpojumiem vismaz pagaidām atvēlēta tikai kripta. Tajā atrodas arī A. Gaudi apbedījums. Baznīcas radīšanai viņš veltījis visu mūžu un 16 gadus kā vientuļnieks tajā pat nodzīvojis.
Dažādie kalni
Vienā no kalnu virsotnēm, kas paceļas virs Barselonas, darbojas plašs atrakciju parks. Izbūvēts piecās pakāpēs lejup no kalna, tas piedāvā izbaudīt gan šausmu un pasaku vilcieniņus, gan greizo spoguļu valstību, traku braucienu amerikāņu kalniņos un ūdens priekus. Viens no parka karuseļiem pat iegriež brīvā planējumā pāri elpu aizraujošai pilsētas panorāmai. Spēļu automātiem šeit veltīts pat vesels muzejs. Taču vēl virs atrakciju parka paceļas Svētās Sirds baznīca. No tās smailes uz lejā valdošo jautrību noraugās milzīga akmenī cirsta Kristus statuja. Tāpēc šķiet jo īpaši zīmīgi, ka šī kalna nosaukums ir Tibidabo. Tulkojumā no latīņu valodas “tibi dabo” nozīmē “es tev došu” – tie ir vārdi, ar kuriem velns kārdināja Kristu, stāvot kalna galā un norādot uz pasauli, kas pletās viņu priekšā.
Robotais jeb Montserratas kalns no tālienes izskatās klinšains, taču patiesībā šeit sastopama lielākā daļa visas Katalonijas augu daudzveidības. Piedzīvojums ir jau pats brauciens augšup šajā kalnā, jo līdz tajā izbūvētajam klosterim var nokļūt vai nu pa šauru serpentīnu, vai ar gaisa tramvaju, vai vilcienu, kura sliedes vietām augšup kalnā iet gandrīz vertikāli.
Teic, ka Montserrata klosteris ir Katalonijas svētākā vieta. Tā dvēsele ir neliela tumša koka statuja – Melnā Dievmāte, kas 1881. gadā pasludināta par Katalonijas patronesi. Tā novietota aiz altāra klostera bazilikā, un to aizsargā stikls, tomēr ticīgajiem ir ļauts pieskarties koka lodei, ko tā tur rokā. Visa klostera apkārtne, protams, pārveidota par labu tūristiem. Šodien līdzās restorāniem un suvenīru tirgotavām šeit ir arī viens no labākajiem Barselonas muzejiem, kurā skatāmas lieliskas renesanses un impresionisma glezniecības kolekcijas.
Vērts apskatīt Kur pastaigāties? Noteikti der izstaigāt Barselonas vecpilsētu un ieiet tās katedrālē. Gotiskā katedrāles celtne un tajā apskatāmās viduslaiku altārgleznas vēl glabā Spānijas kādreizējo katolicisma garu. Arī šaurajām ieliņām stāvo namu ielokā ir īpaša aura. Ko apskatīt? Noteikti ir vērts apmeklēt Pab-lo Pikaso muzeju Barselonas vecpilsētā. Tajā var iepazīt Pikaso jaunības daiļradi un redzēt gan talantīgos viņa studiju laiku darbus, gan izsekot, kā viņš atbrīvojas, pamazām kļūstot par pasaulslaveno kubisma pamatlicēju. Man skaistākās tomēr šķita viņa skices un daži nepabeigti darbi, kurus mākslinieks radījis radošo meklējumu ceļā, vēl nebūdams pirmatklājējs, bet tikai virtuozs zīmētājs un gleznotājs. Kur atpūsties? Pilsētas lielākā atpūtas zona ir Monžuika kalnā. Te atrodams gan atrakciju parks, gan ievērojamas mākslas galerijas, brīvdabas teātris un izsmalcināti restorāni. Tomēr iespaidīgāko skatu te var baudīt no ceturtdienas līdz svētdienai vēlu vakaros, kad milzīgajā “Maģiskajā strūklakā” kalna pakājē norisinās gaismu un mūzikas izrāde. Kur apmesties? Apmeklējot Barselonu, noteikti ir vērts pabūt Vidusjūras krastā. Vislabāk to ir izbaudīt nevis pilsētas centrā, kur pludmale beidzas uz ielas pie daudzstāvu celtnēm, bet gan nomalē. Skaista neliela priekšpilsēta ar labām viesnīcām pašā jūras krastā ir Kasteldefelsa. Jāņem gan vērā, ka līdz pilsētas centram ar sabiedrisko transportu jābrauc stunda. Ko nobaudīt?  Labākais, ko Barselonā var nobaudīt gardēži, ir visdažādākās jūras veltes. Restorānos tas var izmaksāt veselu bagātību, tāpēc der aiziet uz kādu tirgu. Par dažiem eiro tur var nopirkt, piemēram, moluskus, ko ēdām svaigus ar citronu, tāpat kā austeres. Piedzerot klāt šejienes tradicionālo dzirkstošo baltvīnu kavu, uz viesnīcas jumta terases mums izdevās lieliskas dzīres. |
