Kafijas pasūtināšanas nianses, jūra un parki 13
Apsvērusi iespēju doties uz vecpilsētas daļu, dēvētu par Ķīniešu kvartālu, vai nesteidzoties iemalkot tasi Sol i ombre, laiski baudot pēcpusdienas sauli, izšķiros par labu pēdējam. Galu galā esmu atvaļinājumā, turklāt man vienmēr ir labāk paticis kolekcionēt sajūtas, nevis apskatīto objektu skaitu.
Kafijas pasūtināšanas nianses esmu apguvusi jau pirmajā Barselonas apmeklējuma reizē. Taļļat vai ļarg da kafe – stipra kafija ar dažām pilēm piena. Sol i ombre (tulkojumā saule un ēna) – vienādās daļās kafija un piens. Una ļjet takada – glāze piena, viegli iekrāsota ar kafiju.
Vienu dienu esmu nolēmusi veltīt ostas rajonam. Izpētījusi karti, saprotu, ka gājēju iela no Katalonijas laukuma, ko varu redzēt no jumta terases, ved līdz Vidusjūras piekrastei, kur atrodas osta un piemineklis Kristoforam Kolumbam. Pirms neilga laika kāds vēsturnieks esot izvirzījis pieņēmumu, ka Kolumbs bijis nevis spānis, bet katalānis, pierādījumus apkopojot biezā grāmatā. Cits vēsturnieks šo pieņēmumu apgāzis, uzrakstot citu, vēl biezāku grāmatu. Tikām dižā jūrasbraucēja tēls nesatricināmi slejas augstas kolonnas galā un vērīgi lūkojas tālē, stāvot pāri vēsturnieku ķildām un nesaskaņām. Viņam aiz muguras Jūrniecības muzejs, kur pirms deviņiem gadiem notika pieņemšana par godu Latvijas konsulāta atklāšanai.
Jūra mani valdzina gandrīz tikpat ļoti kā kalni. Te tā ir neierasti zila, vietām tirkīza krāsā – kā jau Vidusjūra. Daži (visticamāk, tūristi no Islandes vai Norvēģijas) sauļojas un pat peldas. Citi uz viņiem noraugās kā uz… paši saprotat – ko.
Balto smilšu pludmali te izbūvēja un iekārtoja tikai 1992. gadā, gatavojoties olimpiskajām spēlēm. Izrādās, Franko laikā jūras krastā nedrīkstēja ne kāju spert, par izģērbšanos peldkostīmā nemaz nerunājot. Tiesa, smiltis šurp katru pavasari saved ar pašizgāzējiem, lai atjaunotu liedagu. Taču ne jau katrai trīs miljonu pilsētai pašā tās centrā ir tik skaista un labiekārtota atpūtas vieta.
Uz mola gan jūtu, ka šis tomēr vēl nav īsti pavasaris. Priecājos, ka esmu attapusi aplikt ap kaklu šalli.
Atpakaļceļā aplūkoju Citadeles parku un Montžuiku. Citadeles parks izveidots ap 18. gadsimta cietoksni. Tiesa, pats cietoksnis nojaukts un tā vietā iekārtots zooloģiskais dārzs, bet turpat līdzās – Triju pūķu pilī – Zooloģijas muzejs. Jāpiebilst, ka pils strūklaku kaskādes veidošanā piedalījies pats Gaudi.
Savukārt Muntžuika parkā, kas ir viena no skaistākajām zaļajām zonām pilsētā, izvietots Arheoloģijas muzejs. Mani gan šoreiz vairāk interesē nevis tā jaunais, bet vecais korpuss. Muzeja direktors, manu draugu draugs, izrāda man unikālu pārakmeņojušās vēstures, proti, fosiliju kolekciju, kas tiek glabāta muzeja vecās ēkas pagrabstāvā īpašās metāla kastēs.
Uz brīdi iegriežos arī Bornā – rajonā, kas iezīmē vēl vienu spilgtu vaibstu Barselonas sejā. 2013. gadā te slēgtā tirgus vietā atvērts kultūras centrs, kur var aplūkot arī arheoloģiskus izrakumus, kas liecina par Katalonijai nozīmīgu periodu, proti, Spānijas un Francijas karu, kura noslēgumā 1714. gadā Katalonija tika okupēta un zaudēja neatkarību.
Uz viesnīcu dodos ar taksometru un vienīgais, ko vēl jaudāju, ir aiziet uz iemīļoto restorāniņu agrās pusdienās. Ar piebildi – agrās saskaņā ar barseloniešu tradīcijām, jo parasti pie pusdienu galda te sēžas ap deviņiem desmitiem vakarā.
