Stārķis ir nešpetns putns: Neapskaužamā situācijā nonākusi kāda ģimene 17
Neapskaužamā situācija nonākusi kāda ģimene Balvu pusē, kas, labu gribot, izglābusi savainotu stārķi. “Dēls no rīta iznāca mājas pagalmā un ieraudzīja putnu, kas ar asinīs sakostu spārnu guļ zemē. Kā šādā situācijā rīkoties?” samulsusi jautā Elīna, kurai nav izdevies saņemt atbildīgo institūciju pilnvērtīgu skaidrojumu.
Izdevumi jāsedz pašvaldībai
“Visticamāk, šis ir jaunais stārķis, kuru naktī sakodis kāds meža zvērs. Lai uzzinātu, kā rīkoties būtu pareizāk, sazvanījām Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Latgales reģionālās administrācijas biroju,” nesenos notikumus atstāsta ģimene. Pārvaldē atbilde bijusi īsa un kodolīga: jātiek galā pašiem vai jāzvana savai pašvaldībai.
“DAP nebija īpaši ieinteresēti un norādīja, ja izlemsim stārķi vest pie veterinārārsta, gan ceļa, gan ārsta izdevumi būs jāsedz pašiem. Internetā atradām biedrību “Drauga spārns”, kas sniedz palīdzību savvaļas putniem. Sazinājāmies ar biedrību, tur interese par nelaimē nonākušo stārķi bija krietni vien lielāka. Putnu viņi paņemtu, ja mēs aizgādātu to līdz Rīgai.” Ģimenē aug četri bērni, izvērtējot prioritātes, vecāki nolēma nemērot 210 kilometrus un uz galvaspilsētu nebraukt. Savainoto stārķi ielika vistu aplokā, baro to un palīdz putnam atkopties. “Ar prātu saprotam, ka putns lidotājs nebūs un arī pēcāk savvaļā nespēs sagādāt pats sev ēdienu, taču uz mežu nest, lai putns nomirs no bada, būtu pārāk necilvēcīgi.”
Ornitologs, VAS “Latvijas valsts meži” vecākais vides eksperts Uģis Bergmanis vērš uzmanību uz to, ka šādos gadījumos jāiesaistās pašvaldībai. “Skaidrs, ka lauztus stārķa kaulus, spārnus saārstēt nevar. Vis-ētiskāk būtu, ja ģimenei palīdzētu un ievainoto putnu pašvaldības pārstāvji aizvestu pie veterinārār-sta, kurš arī izlems, kā rīkoties tālāk. Visticamāk, putnu vajadzēs iemidzināt. Pretējā gadījumā stārķim ir jāmokās. Ja putnu atstās klīstam pa pagalmu vai aizvedīs uz mežu, viņam būs jāmirst bada nāvē vai no iekaisuma. Taču kurš maksās ārstam? Mēs, iedzīvotāji, maksājam nekustamā īpašuma nodokli, tādēļ nebūtu pareizi, ka izdevumus par stārķa aprūpi un iemidzināšanu segtu ģimene. Uzskatu, tas ir pašvaldības pienākums.”
Svētelis patiesībā ir ļoti nešpetns
“Nonākot savvaļā, kūtī turētie putni, kam ir lauztas kājas vai savainoti spārni, nespēj sekmīgi iejusties un dzīvot dabā un tādējādi rada draudus apkārtējiem,” strikti saka Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns. Iemesli, kādēļ stārķis ar savainotu spārnu atradies ģimenes mājas pagalmā, ir dažādi. Iespējams, jaunais stārķis ticis izmests no lig-zdas vai pats izkritis. Iespējams, ir bijis pārāk vājš un kāds meža zvērs to ir sakodis. “Ja stārķis tiek turēts nebrīvē un barots, pēcāk atkopies viņš vairs nespēs pats sagādāt sev ēdienu. Arī esot savvaļā, meklēs bļodiņu ar barību.” Zooloģiskā dārza speciālists novērojis, ka katrā pavasarī ir pa kādam stārķim, kas klenderē pa pilsētām, apdzīvotām vietām, meklējot sev barību. “Par spīti labajam svēteļa imidžam, patiesībā šis putns ir ļoti ne-špetns. Aprūpējot savainotu putnu, protams, cilvēki vēl tikai labu, taču panāk pretējo efektu. Kad stārķis tiek izlaists no kūtiņas, viņš var doties uz kādām citām mājām. Un, ja tur nedabū ēdienu, var arī apvainoties. Tas var beigties ar uzbrukumu cilvēkam. Būtiski, ka šim putnam raksturīgi knābt tieši acīs.”
Vaicāts, kā ģimenei rīkoties, zooloģiskā dārza speciālists norāda: “Viens no variantiem ir putnu iemidzināt, taču jārēķinās, ka ne visi veterinārārsti to spēj izdarīt. Katrā pašvaldībā būtu jābūt noslēgtam līgumam ar vietējām pa-tversmēm, kas rūpējas arī par savvaļas dzīvniekiem un putniem, kam ir problēmas. Taču situācijas ir ļoti dažādas un lauku pilsētās šādas vienošanās var arī nebūt. Ja netiek gūts atbalsts no pašvaldības, pašiem būtu jāuzmeklē tuvākā patversme vai mazais zooloģiskais dārzs un putns jānogādā uz turieni. Taču ar stārķiem nav tik vienkārši. Viņi nav īpaši draudzīgi un slikti sadzīvo ar citiem, tādēļ arī patversmei ir jāspēj nodrošināt šim putnam savu vietu, kur tas var dzīvot, neapdraudot citas radības.”
Likums aizliedz stārķi turēt nebrīvē
Arī Dabas aizsardzības pārvaldē uzsver, ka cilvēkam nevajadzētu iejaukties dabas procesos, jo tas var radīt draudus. “Iedzīvotājiem, sastopoties ar savvaļas zvēriem vai putniem, rūpīgi jāizvērtē situācija un jāapsver, vai palīdzības sniegšana tam vispār ir nepieciešama un vai tuvošanās savvaļas būtnei neapdraudēs viņus vai beigu beigās arī pašu dzīvnieku. Dzīvnieks var iedomāties, ka cilvēks viņu apdraud, tāpēc, iespējams, aizstāvēsies.” Stārķa knābiens varot būt diezgan traumējošs. DAP akcentē, ka putni, kam ir gari knābji, parasti mēģina trāpīt cilvēkam acu rajonā. “Barot un pieņemt stārķi aprūpē noteikti nedrīkst, lai cik ļoti cilvēciskas līdzjūtības dēļ to gribētos darīt. Dabā ne vienmēr visi mazuļi izdzīvo, un tā pati regulē stārķu populāciju, kas Latvijā ir viena no plašākajām Eiropā. Līdzīgi kā ar gulbjiem vai pīlēm pilsētas ūdenstilpēs – jāsaprot, ka, putnus barojot, viņiem tiek radīta ilūzija, ka rudenī var nedoties uz ziemošanas vietām dienvidos.”
Stārķis ir viena no Latvijā īpaši aizsargājamām putnu sugām, un saskaņā ar Sugu un biotopu aizsardzības likumu ir aizliegta stārķu turēšana nebrīvē, to transportēšana. “Gadījumā, kad stārķis jau pieradināts, vislabākā rīcība tomēr būtu to nodot kādai no patversmēm, kas saņēmusi DAP atļauju savvaļas dzīvnieku turēšanai nebrīvē,” rezumē dabas aizsardzības speciālisti.
