– Vai tagad mums ir personības, kurām tauta gribētu uzticēties un sekot? 12
– Domāju, ka ir arī pašlaik. Latvijas sabiedrība nav gluži aizmigusi, tai to neļauj kaut vai laikraksti, internets, citi plašsaziņas līdzekļi, kas operatīvi vēsta par visu valstī notiekošo.
Bet ir cita nelaime – mēs esam sašķeltāki nekā bijām toreiz. Toreiz mūs vienoja nebrīve un nacionālās atdzimšanas ideja. Šie apstākļi, iespējams, veicināja trešo atmodu. Pašlaik mūs šķeļ krasi atšķirīgās intereses, jo pārāk liela ir sociālā nevienlīdzība. Šo interešu atšķirību veicina arī pārlieku liels politisko partiju skaits.
– Vai savulaik, kad Latvija atguva valstiskumu un pārgāja uz tirgus ekonomiku, bija iespēja kaut ko darīt citādi, lai sabiedrības noslāņošanās nebūtu tik krasa?
– Tas joprojām ir aktuāls jautājums, par ko var debatēt ilgi. Es gan nekad neesmu sevi uzskatījis par sabiedrības lāpītāju, par tādu, kuram ir zināmas visas zāles pret visām kaitēm.
Man liekas, ka lielu pārmaiņu laikā ideālu uzstādījums vienmēr atšķirsies no to īstenojuma. Mūsu lielākais ieguvums neapšaubāmi bija Latvijas valstiskuma atjaunošana, kas varbūt atsver daudzus zaudējumus un mūsu pieļautās kļūdas. Jā, diemžēl visus mērķus, kurus izvirzījām Tautas frontes laikā, nesasniedzām. Daudz ko no šiem mērķiem, par ko runājām Tautas frontes 2. kongresā, – tai pašā, kurā lēmām par valstiskās neatkarības atjaunošanu, sabiedrībai derētu aktualizēt pašlaik.
Jā, pieļauju, ka daudz ko varējām darīt citādi, lai sapņi tik ļoti neatšķirtos no īstenības. Bet te jāņem vērā, ka Latvijā īstenotā denacionalizācija, privatizācija, zemes reforma bija radikāli pārkārtojumi, kas neizbēgami saistīti ar mantas pārdali. Revolūcija. Atdot īpašumus – to no Tautas frontes prasīja tā sabiedrības daļa, kurai savulaik padomju vara tos bija vardarbīgi atņēmusi. Ar to bija jārēķinās.
Vai bija jāiznīcina pilnīgi viss, piemēram, iekoptās kopsaimniecības laukos vai visas ražotnes pilsētās, arī par to tagad jau var debatēt. Bet šis vilciens jau ir aizgājis.
