– Ja ikdienā bija jālasa, jārediģē citu autoru raksti, jānostrostē kāds gausāks darbinieks, vai vēl atlika laika un spēka pašam rakstīt dienasgrāmatu? Un kāpēc tas bija vajadzīgs? 12
– Galvenā redaktora darbs nebija nekāds vieglais, vakaros es bieži jutos kompartijas funkcionāru izplūkāts, mēģinot aizstāvēt kādu rakstu, kuru man pieprasīja nekavējoties izņemt no avīzes slejām. Dienasgrāmata man bija vajadzīga, lai tajā varētu pateikt kādam priekšniekam, ka no avīzes lietām viņš neko nesajēdz un ka viņam sen laiks doties pensijā. Acīs pateikt to viņam nevarēju, jo tad redaktora krēslā ilgi vairs nesēdētu. Nākamajā dienā atkal bija jādodas uz darbu, jālasa manuskripti, jātiekas ar cilvēkiem, tāpēc vakaros man vajadzēja sevi kaut kā savest kārtībā. Tā ir tā sauktā frustrācija.
– Kādi pēc sava satura šķiet pašlaik izdotie laikraksti? Citādi nekā bija “Literatūra un Māksla”?
– Citādi, protams, jo mēs dzīvojam citā, krietni pragmatiskākā sabiedrībā, mums ir izveidojušās citas sabiedriskās attiecības. Es gan negribētu vērtēt “Latvijas Avīzes”, “Dienas” vai “Neatkarīgās Rīta Avīzes” saturu, kaut arī esmu cītīgs šo izdevumu lasītājs. Un kur nu vēl salīdzināt to ar “Literatūru un Mākslu”. Iznāktu tāda vecīga salīdzināšana – sak, kad es biju redaktors, tad tik bija laiki. Tomēr jāatzīst – ar vārdu un teikumu mēs strādājām rūpīgāk, nekā to dara pašreizējos izdevumos. Mums vajadzēja ielikt tajos tādu saturu, ko cenzūras dēļ atklāti pateikt nedrīkstēja. Galvenais redaktors, lai cik spējīgs būtu, viens pats jau nespēj izdot labu avīzi, to var tikai komanda. Atšķirībā no mūsdienu izdevumiem, kurus pieraksta gandrīz tikai štata darbinieki, mēs balstījāmies galvenokārt uz autoriem – rakstniekiem, mākslu pārstāvjiem, zinātniekiem, cilvēkiem ar vārdu sabiedrībā, kurus tik viegli nevarēja apklusināt. Ar mums vienmēr bija kopā Imants Ziedonis, Regīna Ezera, Visvaldis Lāms, Andrejs Dripe, Pauls Putniņš, Džemma Skulme, Andris Jakubāns, Ervids Grinovskis, Augusts Milts. Laikraksta saturu veidoja un piepildīja Latvijas inteliģence, tās talantīgākie pārstāvji. Personības. Iespējams, tāpēc laikrakstam bija tik liels lasītāju atbalsts, pret kuru režīma varasvīriem bija grūti vērsties. Cits liels atbalsts laikrakstam nešaubīgi bija rakstnieku, mākslinieku un citas radošās savienības. Savulaik tās gan dibināja ar pavisam citu mērķi – pakļaut radošo inteliģenci, ievirzot to padomju režīmam vēlamajā gultnē. Taču no tā nekas neiznāca, tās pārvērtās par šā mērķa pretmetu.
