Barišņikovs un viņa pārnēsājamie draugi 0
Mākslas muzeja “Rīgas birža” Boses zālē un Jūgenda salonā līdz 5. jūlijam apskatāma Mihaila Barišņikova kolekcijas izstāde “Māksla man līdzās”.
Šajā mākslas telpā kādu dienu ienāca deja un aizņēma visas vietas. Ap simts neliela izmēra mākslas darbu (pārsvarā grafika) blīvi izvietoti viens pie otra vairākās joslās, atgādinot par iepriekšējo gadsimtu modi gleznas izkārtot “tepiķveidīgi” pa visu sienu līdz pat griestiem. Tā rīkojās ne tikai izstāžu saloni. Šādā veidā cilvēki mēģināja pārveidot arī savas dzīvojamās telpas, radot ap sevi vidi, kas vienlaikus piepildīta ar mākslu un tajā iemūžinātajām personiskajām atmiņām. Šoreiz telpa savā ziņā kļuvusi par viena cilvēka autorportretu, jo visi eksponētie darbi nāk no Rīgā dzimušā pasaules slavenā baletdejotāja Mihaila Barišņikova kolekcijas.
Par kolekcionēšanu mēs varam saukt dažādu priekšmetu uzkrāšanu, kurai raksturīga apzināti un sistemātiski veikta atlase. Bet – kā nosaukt fenomenu, kad cilvēks dzīves laikā dabiski “apaug” ar mākslu bez iepriekš nosprausta plāna un idejas, bet organiski un nekontrolēti, līdzīgi kā mēs visi “apaugam” ar atmiņām un slimībām? “Es nekad nedomāju, ka kāds varēs uzskatīt šos darbus par kolekciju,” teicis Mihails Barišņikovs. “Tā drīzāk ir sekošana impulsam piepildīt telpu sev apkārt ar attēliem, kuri saistīti ar deju un teātri, attēliem, kas uzbur pasauli, kurā es jūtos viskomfortablāk.” Bet muzejnieka acs ir pieradusi visu sistematizēt un klasificēt. Var teikt, ka mums paveicās ieraudzīt šo unikālo krājumu, arī pateicoties Maskavas Puškina muzeja bijušajai ilggadējai direktorei Irinai Antonovai, kas, pamanot šos darbus Barišņikova kabinetā pie sienas, pārliecināja viņu padomāt par to, kā parādīt šos dārgumus plašākai publikai. Tā kopš 2013. gada šie, pēc viņa vārdiem, “pārnēsājamie draugi”, devušies savdabīgā pasaules tūrē, pēc Ņujorkas un Maskavas atbraucot arī uz Rīgu.
Stāstot par savas kolekcijas pirmsākumiem, Barišņikovs atceras 1975. gada ziemu Parīzē, kad viņš pirmo reizi sajutis reibinošu prieku, turot savā īpašumā tikko nopirktus darbus. Tās bija divas mazas grafikas ar Sergeja Djagiļeva portretu Žana Kokto lakoniski lineārā izpildījumā un Kristiana Berāra skice Džordža Balančina Mocartiānai. Šo divu darbu izvēle ir ļoti saprotama. Man šķiet, 20. gs. sākumā būs grūti atrast par Sergeju Djagiļevu slavenāku impresāriju un antreprenieri, kura darbība tik revolucionāri ietekmēja visu sekojošo baleta mākslas attīstību, ieskaitot ne tikai horeogrāfiju, bet arī kostīmus un scenogrāfiju. Vairāki uzvedumi no leģendārajām “Krievu sezonām”, neapšaubāmi, kļuva par pasaules baleta klasiku, un dažos no tiem, piemēram, “Rozes garā” vai “Pazudušajā dēlā”, Barišņikovs dejoja savas slavenākās lomas, sajūsminot Eiropas publiku kā savā laikā ģeniālais Vaclavs Ņižinskis. Saikni ar krievu “sudraba laikmetu” nostiprināja arī tas, ka Barišņikovs pieder pēdējai dejotāju paaudzei, kuri varēja vēl klātienē saskarties ar Djagiļeva baletu kompānijas horeogrāfiem, piemēram, slaveno Balančinu, ar kuru Barišņikovs tik ļoti gribēja sadarboties pēc tam, kad izlēma vairs neatgriezties PSRS.
Neskatoties uz to, ka pirmie darbi iezīmēja kopējo tematisku vektoru, tomēr kolekcijas sastāvs ir ļoti raibs – no krievu avangarda amazones Nataljas Gončarovas glezniecības līdz horeogrāfijas avangardista Mersa Kaningema zīmējumiem. Plaši pārstāvēta krievu teatrālā grafika ar “Mir iskusstva” mākslinieku darba kostīmu un dekorāciju skicēm, kur centrālo ekspozīcijas daļu aizņem Aleksandra Benuā akvareļi un zīmējumi. Šo darbu īpašā pievilcība rodas no specifiskā mākslinieka klātbūtnes efekta, kur katrs Benuā pierakstītais vārds: “soie”, “satin”, “astrakhan” utt. vai pie skices piespraustais tekstiliju paraugs dod iespēju ieraudzīt leģendāro baleta uzvedumu tapšanas procesu.
Šīs raibās un bezgalīgi interesantās kolekcijas darbi nākuši no ļoti dažādiem avotiem. Tie ir gan spontāni pirkumi no galerijām, veikti, uzklausot tikai savu sirdsbalsi, gan draugu, paziņu un dažreiz pavisam svešu cilvēku dāvanas. Draugu lokā, protams, ir daudz “ļeņingradiešu”, kurus viņš, būdams rīdzinieks, iepazinis, desmit gadus studējot Vaganovas Baleta akadēmijā un strādājot Marijas teātrī. Te ir dažas Mihaila Šemjakina skices, kuras viņam patika dāsni dāvināt, Aleksandra Arefjeva sadzīves ainavas, kur cilvēciņi bez sejām ar žestu palīdzību izsaka visdziļākos psiholoģiskos pārdzīvojumus, un citi mākslinieki, kuri iekļaujas nosacīti teatrālajā lokā. Apskatei atsevišķi izlikta lapa ar Josifa Brodska zīmējumiem, kas parāda ģeniālo dzejnieku un vienu no Barišņikova tuvākajiem draugiem emigrācijas periodā neierastā ampluā.
Tomēr, neraugoties uz tik plašu hronoloģisku, ģeogrāfisku un stilistisku darbu diapazonu, šo ļoti personificēto un intīmo kolekciju apvieno estētiskā izsmalcinātība un līnijas horeogrāfiskā izteiksmība. Bet galvenais, ka visi šie darbi ir Mihaila Barišņikova mazie, pārnēsājamie draugi. Un kā iesaka tautas gudrība, ja gribi labāk iepazīt cilvēku, vispirms paskaties uz viņa draugiem.
