Bāriņtiesa pret audžuģimeni 0
Uz tiesas takas nostājusies Juškeviču ģimene no Viesītes un Viesītes novada bāriņtiesa. Strīda objekts: atļaut vai neatļaut Juškevičiem būt audžuģimenei? Šā gada 17. maijā bāriņtiesa lēma par audžuģimenes statusa atņemšanu, ko Juškeviči pārsūdzēja tiesā, un 1. oktobrī Jelgavas administratīvā rajona tiesa bāriņtiesas lēmumu atcēla.
Bet bāriņtiesa nav padevusies un rajona tiesas lēmums pārsūdzēts apgabaltiesā.
Iepazīstoties ar abu pušu viedokļiem, tiekoties ar cilvēkiem, izlasot tiesas un citus materiālus, varētu izdot grāmatu. Taču, ņemot vērā lietas sensitīvo raksturu – konfliktā iesaistīti vairāki bērni –, detaļas un bērnu vārdus neatklājam. Galvenais ir saprast: kas konfliktu izraisījis, ko no tā mācīties vispirms pašiem un citām audžuģimenēm. Jo lielākie cietēji šādos gadījumos ir bērni, kuriem viss mūžs vēl priekšā. Lietā ir daudz atsauču uz speciālistu sarunām ar audžuģimenes bērniem, no kuriem daļa nākuši no problēmģimenēm, daļa ir ar īpašām vajadzībām. Šīs sarunas katra konfliktējošā puse interpretē pēc saviem ieskatiem.
Izdegusi pa 30%
Mārai un Jurim Juškevičiem audžuģimenes statusu piešķīra 2006. gadā. Kopš tā laika ģimenē bijuši 19 bērni, statusa atņemšanas dienā, šā gada 17. maijā, ģimenē dzīvoja septiņi bērni. Viesītes novada bāriņtiesas vadītāja Sandra Grigorjeva tiesvedību un iesaistītās personas komentēt nevēlas, vien nosaka, ka bāriņtiesai reizi gadā audžuģimene jāizvērtē. Šogad šis vērtējums bijis negatīvs un tāpēc sākts process, lai audžuģimenei tās statusu atņemtu. S. Grigorjeva amatā ir septiņus gadus, un visu šo laiku attiecības ar Juškevičiem bijušas labas, arī pretenzijas kā pret audžuģimeni neesot bijušas.
Kas tad šogad tik krasi mainījies?
Bāriņtiesa secinājusi, ka Māra Juškeviča nerēķinās ar citu cilvēku tiesībām un manipulē ar tiem. Reti atzīst kļūdas. Negatīva attieksmē pret līdzcilvēkiem. Sarunās bieži tonis ir uzbrūkošs. 2. aprīlī no ģimenes aizgāja viena no audžumeitām Velta (vārds mainīts), kas neesot varējusi izturēt ģimenē valdošo spriedzi un kliegšanu.
Māra atteikusies atdot Veltas personiskās mantas. Cits audžubērns liecinājis, ka viņam nekad nepērk neko jaunu un negatīvi noskaņojot pret bioloģisko māti. Juškeviči maldinājuši par ģimenes skaitlisko sastāvu – tajā dzīvojot arī īstais dēls ar savu četru cilvēku lielo ģimeni. Mājā valdot sadzīviska nekārtība. Istabās, kurās dzīvo audžubērni, gadiem netiekot veikts remonts. Ģimenē valda intrigas un nesaskaņas. Audžumāte negatavo brokastis. Bērni tiek dalīti labajos un sliktajos, daži tiek lutināti. Jāstāv rindā uz dušu. Dažreiz jāmazgājas aukstā ūdenī. Problēmas tiek risinātas kliedzot. Audžutēvs maz iesaistās bērnu audzināšanā. Tiek pārmeklētas bērnu mantas. Aizliegts raudāt. Bērniem bail no audžumātes, tāpēc tēlojot, ka viss esot labi. Netiek apmierinātas bērnu emocionālās vajadzības, viņi ir frustrēti. Bērni neapmeklē kultūras pasākumus un ir noslēgti. Ģimenē liela burzma un ir skaļi. Psiholoģe norādījusi, ka “Māra ir ļoti emocionāla, dažreiz situāciju izvērtējumā, kas saistīts ar audžubērnu labklājību, ir nedaudz dezorientēta, kas saistīts ar to, ka izdegšanas līmenis atrodas formēšanas stadijā (30% izdegšanas)”. Audžuģimene apzināti maldinājusi labdarības un nevalstiskās organizācijas, sniedzot nepatiesas ziņas par ģimenes sastāvu. Lai iegūtu materiālo labumu, ziedotāji neētiski tiekot iežēlināti par bērnu iegūtajām morālajām traumām.
Visus šos bāriņtiesas minētos faktus Juškeviči apstrīd pēc būtības.
Otrreiz grib atņemt mājas
“Bērniem otrreiz grib atņemt mājas. Grigorjeva melo! Vēl janvārī bijām kopā pieņemšanā pie Valsts prezidenta, bet tad sākās! Man liekas, ka viņai nepatīk, ka aktīvi interesējos par bāriņtiesas darbu, ka nodibinājām biedrību “Cerību krustceles”. Varbūt baidās par savu amatu?” man saka 52 gadus vecā M. Juškeviča, kad ciemojos pie viņas privātmājā Viesītes centrā. Māra savulaik strādājusi par sekretāri kolhozā, tagad pilnu slodzi ir audžumāte. Kopā ar vīru Juri (šoferis pašvaldībā) izaudzinājuši trīs bērnus, kuriem jau savas ģimenes. Ģimene pamazām atjauno plašu koka māju. Ir centrālā apkure un kanalizācija. Plašs pagalms ar rotaļu laukumu. Mājā ir silts un sakopts, bērnu istabas nesen izremontētas, tajās spēlējas un mācās paši to iemītnieki. Vairāki televizori, datori, kuras kamīns. Zinot, kādos ap stākļos dzīvo daudzas citas Latvijas ģimenes, sīkumiem piekasīties negribas. Ļoti pozitīvi ir tas (un to nenoliedz arī bāriņtiesa), ka Juškeviči nedraudzējas ar alkoholu.
Cita lieta – emocionālā vide. To no malas uzreiz neieraudzīsi. Arī pati Māra nenoliedz, ka ir emocionāla sieviete. Uzbļaušana esot vienīgais veids, kā sodījusi bērnus, pēc kā vēlāk mierīgi konkrētā situācija izrunāta, meklēti kopīgi risinājumi, smagākos gadījumos konsultējusies ar psiholoģi vai bāriņtiesu.
Māra teic, ka viņu vajagot šādos gadījumos saprast: vienam bērnam ir tieksme uz klaiņošanu, citam – uz zagšanu, citam – garīgas attīstības problēmas, bērni bieži redzot tikai baltu un melnu. Viņa uzskata, ka bāriņtiesa tendenciozi intervējusi bērnus par apstākļiem ģimenē, uz kā pamata audžuģimene nepatiesi apvainota. Tendenciozi esot arī citi apvainojumi, daļa – vienkārši nepatiesi.
“Bērni tagad dzīvo satraukumā, es esmu pazemota. Man liek saprast, ka audžuģimene ir bizness, bet mēs katram bērnam tērējam daudz vairāk nekā tos 80 latus, ko saņemam no valsts, un vēl to, ko ziedojumos,” raud Māra. Sieviete ļoti sāpīgi uztvērusi Veltas teikto, ka audžubērni neesot pienācīgi ēdināti, nebijušas brokastis, ka neļauts iet pie ledusskapja. “Veltai brīvdienās ļāvu gulēt, cik vēlas. Ja pamostas pusdienlaikā, tad brokastis pati nokavē. Pie ledusskapja var iet, kad grib, tur vienmēr ir siers, desa. Ir četras kopīgas ēdienreizes. To, ka lielākie bērni brokastu maizes smērē paši, nepieņemu kā bērnu tiesību pārkāpumu. Bērni nekad nav sūdzējušies par ēdienu, bet man bāriņtiesa pārmet, ka pat maizi bērni nevarot saņemt.”
Juškevičus tiesā aizstāv zvērināts advokāts Raimonds Briedis: “Es pats pieteicos par brīvu Mārai palīdzēt. Iedziļinoties situācijā, sapratu, ka taisnība ir Juškeviču pusē, ka viņi neizmanto bērnus savtīgās interesēs: ja būtu otrādi, varbūt būtu bāriņtiesas advokāts. Klienta interesēs es negribu daudz runāt par pierādījumiem. Tiesā bāriņtiesas puses argumenti šķīda uz visām pusēm. Jā, es jau arī Mārai saku, lai viņa sarunas nebalsta uz emocijām. Tas viņai jāiemācās, un viņa to dara.
Bet ko varu Mārai pārmest, ka viņa, aizstāvot bērnu, ko bāriņtiesa atstājusi novārtā, zvana uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju un runā paaugstinātā tonī? Pēc tam no inspekcijas zvana uz bāriņtiesu, lai nopietni izvērtē Juškeviču audžuģimenes statusu, jo tā runāt nedrīkstot…
Jā, Velta audžuģimenē neiedzīvojās, bet viņa klaiņoja arī tad, kad dzīvoja bērnunamā. Lai viņa neatgriežas pie Juškevičiem, bet vai tāpēc ģimenei jāatņem audžuģimenes statuss un jācieš citiem bērniem?”
Tiesā advokāts R. Briedis kā nepierādītu apstrīdējis 21 bāriņtiesas apgalvojumu. Advokāts norādījis, ka Viesītes bāriņtiesa balstījusies uz informāciju, kas iegūta no bērniem, kam var būt psihoemocionāli traucējumi, ka tā ignorējusi apstākli, ka bērnam ir ne tikai tiesības un sociālās garantijas, bet arī pienākumi. Bāriņtiesa izcēlusi tikai negatīvas nokrāsas faktus ģimenē, bet pozitīvo nav pieminējusi.
Audžuģimene nav parasta ģimene
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta vadītāja Valentīna Gluščenko, kas bijusi arī tiesā, uzskata, ka Juškevičiem audžuģimenes statuss jāatņem: “Visi faktori jāvērtē kopsakarībās, jāsaliek vienā bildē. Jāsaprot, ka audžuģimene nav parasta ģimene, tā ir alternatīva bioloģiskai ģimenei. Audžuģimenēm valsts piedāvā bezmaksas psihologa pakalpojumus, atbalsta grupas. Līdz ar to audžuģimenes videi jābūt īpaši saprotošai, lai bērniem mazinātu psiholoģiskās traumas, nevis uzturētu, vairotu stresu. Audžuvecākiem jāsa-prot sava īpašā misija, jāzina, kā tikt galā ar bērniem, jāmāk sadarboties ar bāriņtiesu un sociālo dienestu. Audžuģimenes un bāriņtiesas attiecības regulē normatīvie akti, bet emocijas ir otršķirīgas. Bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu, balstoties uz dokumentiem: sarunām ar bērniem, psihologa izpēti, aktu par dzīves apstākļiem, izglītības un citu iestāžu viedokļiem. Ja šo lēmumu apstrīd, tad gala lēmums paliek tiesas ziņā.”
Vai normatīvie akti regulē arī brokastu sviestmaižu smērēšanu, nesaklātu gultu interpretē par nekārtīgu māju un audžubērnu dažus desmitu latu iztērēšanu kādām kopīgām ģimenes vajadzībām uzskata par finanšu noziegumu?
“Audžuģimenei jāspēj iesniegt finanšu atskaites. Neviens jau nepārmetīs, ka kāds lats iekritīs ģimenes kopīgā katlā, bet audžubērns jānodrošina ar visu, kas tam pienākas. Juškeviču gadījumā šā nodrošinājuma nebija. Arī rīta nekārtību nevar sajaukt ar regulāru nekārtību. Plus vēl audžumātes pārlieku lielā emocionalitāte.
Visādi dzīvē var gadīties, bet, kad emocijas noplakušas, jāapzinās notikušais, jāspēj pārrunāt, lai tas vairs neatkārtotos. Bet, ja ir tikai sava paštaisnība, tad ir ļoti grūti.”
Uzziņa Latvijā šobrīd ir 540 audžuģimenes. Pagājušogad ar bāriņtiesas lēmumu audžuģimenes statuss atņemts 22 ģimenēm. Juškeviču gadījums ir pirmais, kad bāriņtiesas lēmumu pārsūdz tiesā. |
Viedokļi
Kā citās audžuģimenēs tiek veidotas attiecības ar bērniem?
Audžumāte Olga Glaudāne no Ilūkstes novada Dvietes pagasta (astoņu gadu pieredze, šobrīd kopā ar vīru Pēteri ir astoņi audžubērni): “Emocijas ir dabiskas. Mēs esam četri – mums ar vīru palīdz meita ar znotu, līdz ar to jebkuras emocijas dalām ar četri. Pret bērniem balsi pacelt gadās, bet no rāmjiem neizejam. Palīdz arī tas, ka gan es, gan meitas esam diplomētas pedagoģes. Ja man vienai būtu jācīnās, kā tas izskatās aprakstītajā Viesītes gadījumā, tad nezinu, kā man veiktos, noteikti būtu grūti. Juškevičiem jāmeklē palīdzība.
Mēs Latgales pusē esam nodibinājuši atbalsta biedrību un pašpalīdzības grupu, reizi mēnesī sanākam kopā un savā starpā bez bērnu klātbūtnes izpurinām savas emocijas. Neteiktu, ka ārdāmies, bet ar piedzīvoto un pieredzi apmaināmies, it kā katrs pats sevi no malas ieraugām.”
Audžumāte Valentīna Stabulniece no Krāslavas novada Kaplavas pagasta (astoņu gadu pieredze, šobrīd kopā ar vīru Igoru ir seši audžubērni): “Ja bērns ir iekarsis, tad neko nesaku, tikai uzklausu. Ja teiksi, tāpat nedzirdēs. Katram bērnam vajag savu pieeju. Jo vairāk par viņu zina – no kādas vides, ģimenes nācis –, jo labāk. Jā, ir bijuši gadījumi, kad visi bērni pret mani sasparojušies, tad esmu arī nenoturējusies un pacēlusi balsi. Pienākumus bērni jau zina, švakāk ir ar pildīšanu. Daudziem bērniem nav bijuši nekādi pienākumi, viņi tikai klaiņojuši apkārt. Tādus svarīgi pamazām ielikt rāmjos.”
Audžutēvs Jānis Seržāns no Bauskas (sešu gadu pieredze, šobrīd kopā ar sievu Lilitu ir astoņi audžubērni): “Emocijas ir visiem.
Bet ar bērnu jāapietas pacietīgi, ar pārliecību. Ja kliegsi, dabūsi pretim tikai pretdarbību. Jāpārliecina ar piemēriem. Jāizvirza prasības, un nedrīkst no tām atkāpties. Piemēram, kāda pasākuma apmeklējums bērnam jānopelna ar uzvedību un prasību ievērošanu. Uz bērniem drīkst iedarboties tikai caur apziņu.
Mūsu svēta pārliecība: bērni nav vainīgi pie tā, ka viņi ir tādi, kādi ir. Šai pārliecībai jānogulsnējas katru audžuvecāku apziņā – ja tas nenotiek, tad audžuģimenei nav nekādas vērtības.”
