Bāriņtiesa – bieds, draugs, uzraugs? II 9
Vakardienas “LA” numurā rakstos “Neadoptējiet manu nozagto bērnu!” un “Bāriņtiesa – bieds, draugs, uzraugs?” stāstījām par Lielbritānijas pieredzi, kā tur sociālie darbinieki pieskata vecākus un bērnus, kā arī aizsākām stāstu par bāriņtiesu darbu Latvijā. Šajā numurā – par konkrētiem gadījumiem bāriņtiesu darbā, kad tām jālemj par vecāku tiesību atņemšanu, un par to, kā bāriņtiesu darbu vērtē.
Uz kara takas ar bāriņtiesu
Sabiedrība par vecāku, vecvecāku strīdiem ar bāriņtiesām parasti uzzina no cietušajiem, kuri aicina palīgā līdzcilvēkus, medijus, jo pašas bāriņtiesas neizplata tādu informāciju, kurā ir personiska rakstura informācija. Arī tad, kad informācija noplūdusi, bāriņtiesas sabiedrības priekšā izvēlas divas taktikas: klusēt vai tomēr atklāt principus, pēc kuriem vadījušās.
Februārī ainažniece Gita Kreijere uzaicināja “Latvijas Avīzi” rakstīt par, viņasprāt, slikto Salacgrīvas novada bāriņtiesu, kas viņai atņēma aizbildnes tiesības pār mazbērniem. Izpētot notikušo, atklājās ne sevišķi komplimentāri fakti gan par pašu vecmāmiņu, gan bērnu māti. Tagad abas nolīgušas advokātu un gatavojas tiesvedībai pret bāriņtiesu.
Medijos plaši arī izskanējis siguldietes Žannas Pilsētnieces vārds, kura izmisīgi mēģināja atgūt savu vecāko meitu Alīnu (tagad ģimene Siguldā vairs nedzīvo). Siguldas novada bāriņtiesas speciāliste Zane Krauze nevēlas atklāt notikušā detaļas, taču joprojām ir pārliecināta, ka bāriņtiesa rīkojās pareizi, izņemot meiteni no ģimenes. “Kad ģimenē ir krīzes situācija, tad vienīgā iespēja, kā bērnu pasargāt, ir to izņemt. Pēc notikušā mātei bija noliedzoša attieksme pret sadarbību ar bāriņtiesu un sociālo dienestu, viņa nepildīja rehabilitācijas programmu. Daudz interesantāk mātei bija sadarboties ar žurnālistiem,” stāsta Z. Krauze. “Tomēr daļu no rehabilitācijas programmas māte izpildīja un pagājušajā gadā bāriņtiesa atjaunoja aizbildnes tiesības. Taču Žanna gribēja kompensāciju un tiesājās. Pērn 20. novembrī Senāts prasību noraidīja. Tātad augsti kvalificēti juristi lēma, ka bāriņtiesa rīkojusies bērna interesēs.”
Tiesāšanās kā dzīvesveids?
Cēsnieka Igora Kuheļska iesniegto prasību skaits dažādu līmeņu tiesās pret dažādām valsts un pašvaldības institūcijām un privātpersonām tuvojas diviem simtiem. Par to rakstījuši arī žurnālisti. Šā gada februārī tiesvedībā atradās deviņas prasības par morālā kaitējuma piedziņu summās no 30 000 līdz 546 000 latiem. Cik man zināms, nevienu tiesas prāvu vīrietis nav vinnējis. Diemžēl ar pašu I. Kuheļski man neizdevās satikties, jo dzīvokļa durvis viņš vaļā nevēra (kaimiņi sacīja, ka viņš neverot nevienam), arī sazvanīšanās nebija iespējama.
Es nevaru rakstīt visu, ko man cilvēki stāstījuši par konkrētajiem cilvēkiem. Saņēmu ieteikumu pat nerakstīt vispār: uzreiz tikšu iesūdzēts tiesā. Taču īsumā fakti ir tādi – pirmoreiz meita (toreiz sešus gadus veca) I. Kuheļskim uz aizdomu pamata par vardarbību atņemta 2006. gadā, tad atdota atpakaļ. 2010. gadā Cēsu novada bāriņtiesa saņēma vīrieša kaimiņu sūdzības par iespējamo tēva vardarbību pret meitu un atkal uz laiku meiteni ievietoja krīzes centrā. Pierādījumi par vardarbību gan netika gūti.
Šobrīd meita ir solidarizējusies ar tēvu un atsakās iet uz skolu, kamēr valsts nav izpildījusi tēva prasības par kompensācijām. Meitenes māte ir mirusi. 49 gadus vecais I. Kuheļskis ir sēdējis cietumā par zagšanu. Alkoholu nelietojot. Istabiņa, kurā viņš dzīvo kopā ar meitu, esot tīra un kārtīga. Oficiālu darbu nestrādājot. Tiesās advokātus nealgo, pats ļoti labi pārzinot likumus, daļu no kuriem zinot pat no galvas.
“Par lēmumiem, kad meitene tika tēvam uz laiku atņemta, tiesas mums nepārmeta. Ja mēs nevarētu rīkoties šādos gadījumus, kad aizdomas par vardarbību ir tik pamatotas, tad bāriņtiesas kā institūcijas ir jāklapē ciet!” man saka Cēsu novada bāriņtiesas vadītāja Velga Ķeviņa, sīkāk konkrēto gadījumu tomēr nevēloties komentēt.
Idille un lauzts galvaskauss
“Mūsu mērķis nav par visu varu izraut no ģimenēm bērnus. Mēs pašas esam mammas, vecmammas, jūtam līdzi, dzīvojam līdzi, pēc tam domājam: vai tomēr esam rīkojušies pareizi? Cilvēki un situācijas rādās sapņos, protams, ja var aizmigt,” neslēpj Kuldīgas pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētājas vietniece Skaidrīte Jurevska. Viņas priekšniece Vija Astaševska bāriņtiesā strādā jau 16 gadus un nupat februārī saskārās ar savā darba dzīvē smagāko gadījumu.
“Pirms dažām nedēļām uz dzīvi Kuldīgā pārcēlās jauna ģimene: pāris vecumā nedaudz virs 20 gadiem, trīsgadīgs bērniņš un pusgadu veci dvīnīši. Kad ciemos atbrauca vecmāmiņa, sievietes māte, viņa konstatēja, ka bērns ir vienos zilumos. Viņa to nodeva Liepājas slimnīcas mediķiem, kas vēlāk konstatēja arī galvaskausa lūzumu. Kad uzzinājām par šo bērnu, sākumā neticība, tad pirmais jautājums: vai pakļaut ģimeni stresam ar jautājumiem par vardarbību? Aizgājām ciemos. Labi mēbelēts īrēts dzīvoklis, silts, pietiekami tīrs, dvīnīši guļ tīrā gultā, dzīvesbiedrs (kas nav bērnu bioloģiskais tēvs) pie datora, māte skatās televizoru. Bezmaz idille, tomēr pārsteidza, ka māte mierīgi uztver, ka uz laiku viņai atņem vecāko bērnu,” stāsta V. Astaševska. Vakarā pa tumsu vēl gājusi pie logiem klausīties, vai viss mierīgi, nav skandālu, bet viss klusu un mierīgi. “Tomēr mana iekšējā balss teica, ka kaut kas nav īsti lāgā. Nolēmām, ka māte ar dvīnīšiem jāievieto krīzes centrā. Kad aizbraucu pie viņas uz darbu, māte saka: “Ņemiet bērnus, bet es nekur nebraukšu!” Braucam pēc bērniem. Dzīvoklī bijām ap vienpadsmitiem. Vīrieša nav. Zīdaiņi kā pusseptiņos pabaroti, tā atstāti: jau sākuši atdzist aukstā dzīvoklī, apsaldētas kājiņas, čūlaini no kakām un čurām, slapji. Bet māte mierīgi meklē bērnu dokumentus. Aizvedām mazos uz zīdaiņu namu. Ar māti strādā sociālie darbinieki, bet pagaidām nav jūtams, ka viņa vēlētos atgūt bērnus. Kas sitis vecāko bērnu, skaidro policija. Kā mēs noskaidrojām, māte līdz 9. klasei augusi stingras bērnudārza audzinātājas ģimenē gluži kā kazarmu režīmā, pēc tam nokļuvusi vidusskolā Liepājā, kur atrāvusies: puiši, alkohols, palikusi stāvoklī, par ko izpelnījusies mātes nosodījumu, taisījusi pašnāvību.”
Ir arī gadījumi ar laimīgām beigām vai vismaz laimīgu turpinājumu. Reiz Kuldīgas bāriņtiesa saņēma ziņu, ka dzīvoklī pamests mazs bērns. Divas stundas kopā ar policiju bāriņtiesas cilvēki lūkojuši, kas par lietu, mēģinājuši mūķēt vaļā logus, tad gājuši pa durvīm, paņēmuši bērnu un atstājuši dokumentu par to, kas ar bērnu noticis. No rīta pārbijusies māte bijusi kā likts. Izrādās, aiz bēdām, ka vīrietis pametis, pie draudzenes līdz četriem naktī dzērusi. Tā kā šī sieviete nekad nebija bijusi bāriņtiesas redzeslokā, bērnu viņa atguva bez sekām. Arī pēc tam par šo māti bāriņtiesa neko vairs nav dzirdējusi.
Kāda pusaudze pat divas reizes nākusi uz bāriņtiesu un stāstījusi, ka tēvs viņi izvarojis. Bet pierādījumu tam nebija, pārbaudes neko neatklājušas. Tas izskatījies pēc fantāzijām un tēva terora mobilā telefonā un citu mantu iegūšanā. Kad meita pēc savām atklāsmēm tēvu pēc tam satikusi, mīļi to apķērusi.
NEIZDOMĀTS STĀSTS
Audžumātes vardarbība
Par šo gadījumu man apsolīja izstāstīt, ja neminēšu nekādas norādes par notikuma vietu. Kādai policijas vienības priekšnieka vietniecei nevar būt savi miesīgi bērni. Tā kā viņa, profesionāli pildot savus darba pienākumus, sadarbojās ar bāriņtiesu, policistei nebija nekādu lielu problēmu nokārtot audžumātes statusu par kādu bērnu. Ne vairs zīdaini – meiteni no problemātiskas ģimenes ar zināmu problemātisku uzvedību. Bet vai tad policiste netiks galā? Audzinājusi bērnu, kā mācējusi, pati, starp citu, savulaik bijusi audžumeita, un varbūt tāpēc… Sodi bijuši drastiski. Izlieta kafija meitenei bija jāuzlaiza ar mēli. Soda veids: ieslēgšana tumšā telpā. Tur meitenei gadījās apčurāties. Uzlaizīt. Par stipru aizcirstām durvīm sekojis sitiens pa galvu, no kā mēle starp zobiem un tai izcirsts robs. Bāriņtiesai sākumā bija grūti tam visam noticēt. Arī policiste liedzās nodarījumos. Kad bija savākti pierādījumi, bērnu atņēma, pret policisti ierosināja krimināllietu. Prokurors nācis runāt uz bāriņtiesu, lai prasību atsauc, jo policiste esot ļoti laba darbiniece. Bāriņtiesa nepiekrita. Policisti notiesāja ar piespiedu darba stundām sabiedrības labā un padzina no policijas. Tomēr bijusī policiste turpināja cīņu par meiteni, nāca uz bāriņtiesu, meklēja viņu. Un bāriņtiesa nolēma kārtot adopciju uz Franciju, jo saprata, ka meitenei Latvijā miera nebūs. Kāds franču pāris Latvijā divas nedēļas nodzīvoja, lai iepazītu meitenes sarežģīto raksturu. Tagad meitenei Francijā klājoties labi.
Visiem slikta bāriņtiesa jeb Kāpēc bāriņtiesas vadītāja aizgāja no darba
Līgatnes novada bāriņtiesas vadītāja Silvija Odziņa vienas konkrētas lietas dēļ pagājušogad aizgāja no darba. “Nolēmu, ka jāpasaudzē veselība. Pārcietu smagu operāciju, nosvinēju 60 gadu jubileju un pieliku punktu. To palīdzēja izdarīt arī tas, ka bērna tēvs sūdzējās par mani pašvaldības deputātiem, pārmeta fašistiskas metodes. Un, ja daļa deputātu mani nesaprot, ja svarīgāki tiem šķiet katrs burts dokumentos (kas nekad nav bijusi mana stiprā puse), bet ne lietas būtība, tad kāpēc man tas viss vajadzīgs?” jautā S. Odziņa, kura bērnu tiesību aizsardzības sistēmā strādāja kopš 1981. gada un konkrēto gadījumu sauc par spilgtāko savā darba dzīvē. Pret viņu un bāriņtiesu iestājās abas konfliktā iesaistītās puses.
40 gadus veco Skaidrīti (vārds mainīts) pagājušā gada februārī atrada gandrīz nosalušu pie Inčukalna ceļa malā. Dziļā depresijā, medikamentu un alkohola iedarbībā viņa līdz turienei gājusi kājām no mājām Līgatnē, kur desmit gadus dzīvoja kopā ar 69 gadus veco vīru Andri un astoņus gadus veco dēlu ar īpašām vajadzībām. Skaidrīte pēc vairāku mēnešu ārstēšanās dažādās slimnīcās atgriezās Līgatnē, bet ne pie vīra privātmājā. Noīrēja dzīvokli, atsāka strādāt dārzniecībā. Dēls visu šo laiku palika pie tēva. Jau iepriekš tēvs bijis emocionāli sakāpināts pret savu dzīvesbiedri, to kritizējis, bet pēc notikušā gājis uz bāriņtiesu, sociālo dienestu un saucis Skaidrīti par dzērāju, staiguli un sliņķi, vēlējies šķirties un panākt, ka Skaidrītei neatdod ne dēlu, ne mantas.
“Pie manis nāca cilvēki, kas teica, ka Andris nepamatoti Skaidrīti apmelo, neesot viņa dzērāja, viņas darba devējs sacīja, ka sieviete ir neaizstājama darbiniece, zelta cilvēks. Savukārt Andris sūdzējās, ka viņu izsekojot melns džips un sievas mīļākie, vajājot bāriņtiesa, un sāka ar dēlu dzīvot ļoti noslēgti, bieži agri no rīta kaut kur pazuda un vēlu vakarā atbrauca. Lēmām tomēr dēlu atstāt pie tēva, jo mātei tomēr tikai viena istabiņa kopā ar meitu no iepriekšējām attiecībām. Nevar teikt, ka tēvs par dēlu nerūpējas. Viņš atļauj arī mātei kontaktēties ar dēlu, kaut gan abu vecāku starpā ir liela spriedze. Tēvs bāriņtiesu iesūdzēja tiesā par to, ka tā pagājušajā gadā lika mātei ar dēlu doties uz laiku krīzes centrā, savukārt māte tiesājas, lai dēla dzīvesvietu noteiktu pie viņas. Viss pagaidām beidzies ar to, ka tiesnesis nozīmējis abiem vecākiem psihologa un psihiatra ekspertīzes,” stāsta S. Odziņa, bet tomēr var just, ka emocionāli viņa ir Skaidrītes pusē.
“Kopdzīvē ar Andri es pārdzīvoju morālu un fizisku teroru, pazemojumus bērnu priekšā. Mūsu dēls ar īpašām vajadzībām ir viegli ietekmējams, bet viņš tiek uzticēts cilvēkam, kurš ir despotisks un neprognozējams. Jā, dēlam ir sava istaba, bet viņš dzīvo stresā un netīrībā. Esmu vīlusies bāriņtiesā, kas nav mācējusi noformēt dokumentus, mani aizstāvēt, pat mēģina mani samierināt, sakot, ka jāiet atpakaļ dzīvot pie vīra,” man saka Skaidrīte.
Kāda ilggadēja bāriņtiesas darbiniece, kura nevēlējās minēt savu vārdu, stāsta, ka bāriņtiesām nav vis jāpārmet kaut kāda mistiska korupcija, personiskā atriebība vai bērnu tirgošana uz ārzemēm, bet gan diezgan prozaiskas lietas.
Pirmkārt, vairāk jāiedziļinās lietās, jāmēģina saskatīt labo un visiem līdzekļiem tas jāvairo, lai cilvēki izkļūtu no krīzes situācijām.
Vairāk jāspiež uz varu, lai tā ieguldītu naudu problēmģimenēs, dažādi palīdzētu tām. Bieži vientuļā māte, kas no rīta līdz vakaram sēž “Maxima” pie kases par nelielu algu, ne laika, ne naudas ziņā nespēj pilnvērtīgi rūpēties par bērniem.
VIEDOKĻI
Kā vērtējat bāriņtiesu darbu?
* Bijusī vairāku sasaukumu Saeimas un Eiropas Parlamenta deputāte Liene Liepiņa ir bērnu tiesību speciāliste ne tikai kā pieaugušu bērnu māte, bet arī kā divu bērnu audžumāte ar pieredzi kopš 2001. gada. “Bāriņtiesas ir dažādas, bieži tās vairāk skatās uz ārējiem apstākļiem, bet neskatās uz bērnu interesēm. Tagad Bāriņtiesu likums Saeimā ir atvērts un esmu iesniegusi dažus priekšlikumus, piemēram, tagad ir teikts, ka no audžuģimenēm bērnu var atdot atpakaļ īstajiem vecākiem, ja apstākļi ir mainījušies, bet gribu, lai pieraksta klāt: ja tas ir bērna interesēs. Vēl vajadzētu likumā ierakstīt, ka audžuģimene var pārsūdzēt tiesā visus bāriņtiesas lēmumus, jo tagad ne visus var, un tie nestājas spēkā, kamēr tiesa nav lēmusi. Tāpat, ja bāriņtiesa pārņem aizbildnību pār bērnu, tad lai aizbildnis ir konkrēts cilvēks, ne iestāde.”
* Resursu centra sievietēm “Marta” sociālā darbiniece Nataļja Vilistere: “Septiņu gadu laikā, kopš mans darbs saistīts ar bāriņtiesām, man nav pierādījumu, ka kāds šīs iestādes lēmums būtu pretlikumīgs. Tiesa, vienā gadījumā ar ļoti augstu ticamības procentu varu teikt, ka bāriņtiesa bijusi nopirkta, diemžēl sieviete, kas šo stāstu izstāstīja, paniski baidās liecināt. Ir cita lieta, ko varu droši apgalvot, jo par to dzirdu ikdienā: bāriņtiesu attieksme pret problēmās iesaistītām sievietēm ir katastrofāla! Bieži bāriņtiesas pret sievietēm ir agresīvas, sakot – ja netiks galā ar problēmām, atņems bērnus, vīram arī ir tiesības un tamlīdzīgi. Vīriešu upuris kļūst par vainīgo! Ļoti mazai sieviešu daļai ir spēks cīnīties par savām tiesībām. Paņem iesniegumu atpakaļ un samierinās. Raud un atgriežas pie vīra. Dažreiz vēršas pie mums. Bet cik nevēršas… Jā, sieviete arī ne vienmēr ir eņģelis. Bet es vairāk gribu akcentēt gadījumus, kad bāriņtiesas ar varu nospiež sievietes uz ceļiem, soda par nepakļaušanos tās lēmumiem, izmanto savu juridisko zināšanu spēku un intelektu, labi zinot, ka pretī tāds, visticamāk, nebūs.”
* Alternatīvās ģimenes mājas “Zvannieku mājas” (tās sniedz palīdzību bērniem, kas palikuši bez savām ģimenēm) pārstāve Sandra Dzenīte-Cālīte: “Mēs gan teorijā, gan praksē saskaramies ar padsmit bāriņtiesu darbu, tāpēc varu teikt, ka ir brīnišķīgas bāriņtiesas, bet ir arī tādas, ar kurām grūti sastrādāties. Vislielākās pretenzijas mums ir pret Rīgas bāriņtiesu, kas aptver vislielāko skaitu cilvēku, līdz ar to ir visvairāk komplicētu lietu un paviršību. Galvenais pārmetums: tā netiek galā ar aizbildņu iecelšanu bērniem, kas zaudējuši savus dabiskos aizbildņus – vecākus. Simtiem bērnu Latvijā dzīvo bērnunamos, viņiem nav iecelti ne aizbildņi, ne tie ievietoti audžuģimenēs. Jā, šie bērni nav juridiski brīvi, bet tiesības uz dzīvi ģimenēs ir arī juridiski nebrīviem bērniem!” Tomēr S. Dzenīte-Cālīte uzsver, ka Rīgas bāriņtiesa nav nedz likumu pārkāpēja, nedz ļaunuma iemiesojums, tikai izvēlas sev vieglāko ceļu, jo uzraudzīt vienu iestādi ar 80 bērniem ir daudz vieglāk nekā daudzas audžuģimenes dažādās vietās, kur šos bērnus ievietotu. Pēc S. Dzenītes-Cālītes vārdiem, labas ģimenes braukājot apkārt pa Latvijas bāriņtiesām, meklējot bērnus, kuriem palīdzēt. Tā Mazsalacas bāriņtiesā viņi atrada zīdainīti ar smagu sirds slimību, par kuru iestādes darbinieki teikuši: “Lūdzu, paņemiet, bērnunamā viņš neizdzīvos…” Zīdainītis pārcietis divas operācijas un tagad esot viss kārtībā. S. Dzenīte-Cālīte gan nezinot nevienu gadījumu, kad bāriņtiesa nepamatoti būtu atņēmusi bioloģiskajiem vecākiem bērnu.
Saeimas deputāts Kārlis Seržants (citāts no Saeimas pagājušā gada 19. decembra plenārsēdes debatēm, kur deputāts izteicās par grozījumiem Bāriņtiesu likumā; likumprojekts, kas izskatīts otrajā lasījumā, citstarp paredz, ka arī bāriņtiesas loceklis varēs vienpersoniski ierobežot vecāku tiesības kontaktēties ar savu bērnu, ja būs apdraudēta viņa veselība un dzīvība). : ”Mēs, protams, dodam bāriņtiesai diezgan lielas tiesības šajā gadījumā, un arī es atbalstu, ka šādas tiesības tai ir vajadzīgas. Bet mums tomēr jāpadomā uz trešo lasījumu arī par to, lai bāriņtiesai tomēr būtu nedaudz vairāk arī atbildības. Jo, pieņemsim, tādā gadījumā, kad bāriņtiesa acīmredzami kļūdās, pieņemot kādu lēmumu, audžuvecākiem ir tiesības iet uz administratīvo tiesu. Taču, ja viņi aizies pārsūdzēt uz administratīvo tiesu, tad veidosies situācija, ka bērns tobrīd būs, teiksim, piecus gadus vecs, bet galīgo tiesas lēmumu viņi sagaidīs tad, kad bērns mācīsies jau 3. klasē. Un tas process noteikti ir jāpadara kaut kā ātrāks.”
UZZIŅA
Kas ir bāriņtiesa
Bāriņtiesa ir pašvaldības izveidota aizbildnības un aizgādnības iestāde, kuras sastāvā ir priekšsēdētājs un vismaz trīs locekļi. Iestādi uzrauga Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Metodisko palīdzību sniedz Tieslietu ministrija. Bāriņtiesas galvenie uzdevumi ir aizstāvēt bērnu personiskās un mantiskās intereses; lemt par bērnu aprūpes un aizgādnības tiesību atņemšanu un atjaunošanu; izšķirt bērnu un vecāku domstarpības vai domstarpības starp vecākiem; lemt par audžuģimenēm; dibināt aizbildnību un iecelt aizbildni; lemt par adopciju; lemt par bērnu ievietošanu sociālās aprūpes vai rehabilitācijas institūcijās; iecelt aizgādni.
Kopš 2007. gada bāriņtiesas loceklis var būt tikai ar šādu izglītību: pedagogs, jurists, sociālais darbinieks, psihologs, mediķis. Katram no jauna ievēlētam loceklim obligāti jāiziet 160 stundu apmācība administratīvajā procesā, bērnu – vecāku savstarpējo pienākumu, laulību, saskarsmes u. c. lietās.
TURPMĀK VĒL
Kāda ir sociālo dienestu darba pieredze Zviedrijā, kā tur tiek pieskatīti vecāki un bērni, lasiet kādā no turpmākajiem “LA” numuriem.
