Barikāžu filmā turpinu dzīvot savu jaunību. Intervija ar filmas “Janvāris” mākslinieci Ievu Jurjāni 9
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
11. novembrī kinoteātrī “Splendid Palace” un visā Latvijā pirmizrādi piedzīvos jau starptautisko atzinību guvusī režisora Viestura Kairiša jaunā spēlfilma “Janvāris”, kas ļaus ielūkoties 1991. gada janvāra barikāžu laikā un vēstīs par jauniem kinematogrāfistiem, kuri tiek ierauti Rīgā notiekošajos politiskajos notikumos.
“Janvāris” ir filmu studijā “Mistrus Media” tapusi Latvijas, Lietuvas un Polijas kopražojuma filma un savu starptautisko pirmizrādi piedzīvoja šā gada jūnijā Traibekas filmu festivālā ASV – vienā no nozīmīgākajiem pasaules kino forumiem –, kur ieguva balvu kā labākā ārzemju filma. Tas uzskatāms par vienu no lielākajiem pēdējo trīsdesmit gadu latviešu kino panākumiem pasaules mērogā. Latvijas pirmizrādes priekšvakarā uz interviju aicināju filmas “Janvāris” mākslinieci Ievu Jurjāni.
Cik ilgi radošā tandēmā esat kopā ar savu dzīvesbiedru, režisoru Viesturu Kairišu?
Esam pazīstami jau kopš deviņpadsmit divdesmit gadu vecuma. Filmas “Janvāris” kontekstā tas ir tieši tas vecums, kādā ir barikāžu notikumu varoņi. Ar Viesturu iepazinos radošo studentu, jauno mākslinieku vidē. Varu teikt, ka drīz sākām sadarboties arī teātrī.
Skatījos Viestura mēģinājumus Latvijas Kultūras akadēmijā, un viņam vajadzēja apģērbt savus aktierus un iekārtot mizanscēnas atskaites darbiem. Blakus esot, izteicu savas domas, redzējumu, kā labāk darīt, un vēlāk kopā sākām pildīt arvien sarežģītākus uzdevumus. Lai gan Mākslas akadēmijā mācījos gleznošanas nodaļā, tā es iekūlos teātra pasaulē. Tagad esmu gan kostīmu māksliniece, gan scenogrāfe.
Tad nav brīnums, ka Viesturs Kairišs tieši tevi izvēlējās par filmas “Janvāris” mākslinieci.
Jā, mēs labi pazīstam viens otru radošajā darbā gan teātrī, gan kino. Šajās jomās ir tā, ka no viena darba sanāk pāraugt nākamajā. Tikai izdzīvojot cauri vienam darbam, esi mazliet vairāk nobriedis citam. Būtībā visi radošie darbi ir neatstāstāma pieredze.
Protams, var nosaukt vārdos konkrētus soļus un pārvarētās grūtības, bet tas pietiekami daudz nepaskaidros piedzīvoto. Katram režisoram, katrai radošajai komandai veidojas noteikts rokraksts, viņiem vien zināma kolektīvā sadarbība, interese par konkrētām tēmām, vēsturi.
Cik ilgi brieda doma, ka vajag uzņemt mākslas filmu par barikāžu laiku? Vai ķerties klāt filmēšanai pamudināja šā notikuma trīsdesmit gadu jubilejas tuvošanās?
Tas jājautā Viesturam, bet, cik es zinu, tad darbs pie operu iestudēšanas viņam palīdzējis nonākt pie sava filmu režisora rokraksta, jo viņš turpināja meklēt nozīmīgus, episkus notikumus un tēmas, par kurām veidot filmas. Tas parādījās jau apjomīgajā darbā pie “Melānijas hronikas” un turpinājās “Piļsātā pi upis”.
Iedziļinoties nonācām pie jautājuma, kā tas nākas, ka par tautas un cilvēku personīgajā atmiņā un pieredzē spilgti pārdzīvotiem eksistenciāliem brīžiem, likteņa griežiem ne indivīds, ne nācija negrib vai nespēj runāt, pirms nav pagājis noteikts laiks.
Tuva laika distance neļauj uz šiem notikumiem paskatīties vispārināti un objektīvi. Arī radoši. Lai radītu spēlfilmu, vajadzīga atkāpe no reālajiem notikumiem, un ļoti svarīgas ir arī dokumentālās liecības – gan saglabājušies kinokadri, gan fotogrāfijas.
Viestura attieksmē pret radošo procesu tiešām cienu to, ka neviens no viņa darbiem nav radies kā pasūtījuma darbs uz noteiktu datumu, svētkiem vai izsludinātu konkursu. Viņš ir bijis pasargāts no konjunktūras darbiem. Tad, kad ideja dzimst tevī pašā, tad mākslinieks var būt daudz aizrautīgāks un iet pats savu neatkarīgu atklāsmes ceļu.
Kopš barikādēm Rīga ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Vai nebija grūti atrast un pielāgot liktenīgo notikumu filmēšanai piemērotas vietas?
Iepriekšējās filmās Sibīrijas un Otrā pasaules kara laika Latvijas autentiskas izjūtas radīšana bija nopietns iztēles un darba izaicinājums. Deviņdesmitajos gados esmu dzīvojusi pati – tad radīt barikāžu laika noskaņu man likās salīdzinoši apjēdzamāks uzdevums. Bet ne jau profesionāli vieglāks.
Kaut arī vide ir mainījusies, sajūtas var restaurēt. Strādājot kino pie jebkura laika atspoguļošanas, vienmēr eju caur cilvēku, filmas varoni – viņa raksturu, izcelsmi, sociālo stāvokli, vietu sabiedrībā, – no tā daudz kas atkarīgs katrā vidē – istabā, mājā. Ja man ir skaidri iekšējie uzdevumi, tad atrast “dokumentālos pierādījumus” un tos uzbūvēt filmēšanas laukumā ir “darīšanas vaina”.
Neapšaubāmi, tas ir liels darbs un sadarbības darbs, es ļoti novērtēju katru cilvēku savā “mākslas” komandā. Jāatzīst, ka filmēšanas laikā bijām diezgan trauksmainā iekšējā stāvoklī, jo tā bija pandēmijas kulminācija un daudz ierobežojumu mūsu darbam un savstarpējai saziņai.
Beigās pat Barikāžu muzejā nevarēja iekļūt, ne arī citus muzejus apmeklēt pētniecības nolūkos. Tika noteikts ierobežots cilvēku skaits filmēšanas laukumā. Paradoksāli, bet, lai uzbūvētu vēsturiskajām barikādēm ārkārtīgi līdzīgas barikādes pie Saeimas nama Vecrīgā, šie apstākļi izrādījās pateicīgi. Deputāti strādāja attālināti, un tuvākajā apkaimē bija mazāk mašīnu, kas ļāva darbus veikt tehniski vienkāršāk.
Mākslinieka darbs kino attīsta dažādus mednieka instinktus. Ejot pa pilsētu, tu jau asociatīvi meklē tos elementus, kas noderētu filmai. Filmas komandā ir arī tāda profesija kā lokāciju menedžeris, kas profesionāli orientējas konkrētā tēmā un meklē atbilstošus objektus pa vēstures desmitgadēm. Tas ir komandas darbs, kurā mākslinieka acs kopā ar operatoru un režisoru uzņemas atbildību par to, kas tieši būs redzams attiecīgajā kadrā.
“Janvāri” filmēja lielisks poļu operators Voiteks Starons, un pandēmijas dēļ mēs pirms filmēšanas satikāmies tikai pāris reižu, lai vienotos par vizuālajiem principiem. Parasti pie kadrējuma – tas ir, izstrādātiem zīmējumiem pa ainām – pirms filmas strādāju daudz pamatīgāk, taču šoreiz filmas specifikas un izvēlēto māksliniecisko līdzekļu dēļ man visas filmēšanas vietas bija atbilstoši jāsagatavo 360 grādu visaptverošai uzņemšanai, lai operators varētu kustēties jebkurā virzienā, ko prasītu situācija. Izaicinājumu pietika.
Filmēšanas process ir ļoti intensīvas diennaktis, minimāli atpūtas brīži. Mākslinieks nonāk zināmā “transa stāvoklī” – ļoti motivētā koncentrācijā uz darāmajiem darbiem, nedrīkst kaut ko nepamanīt, būt paviršs pret lietām, ko pēc tam ir grūti “izravēt laukā” no filmas materiāla.
Vai filmējot bija ainas, kas uzreiz nepadevās, kā iecerēts?
Neatceros, ka būtu bijuši kādi nopietni klupšanas akmeņi. Radoša darba specifika ir meklēt citus risinājumus tur, kur neizdodas iepriekš perfekti plānotais. Grūtākais “dekorācijas” uzdevums bija ticami uzbūvēt “betona bloku” barikādes Vecrīgā, protams, no citiem materiāliem. Studēju fotogrāfijas no tā laika un atcerējos, ka pati kā Mākslas akadēmijas pirmā kursa studente nācu uz Vecrīgu.
Piezvanīju savai kursa biedrenei Izoldei Cēsniecei, kas toreiz staigāja apkārt ar fotokameru. Lai saprastu pareizo mērogu, veidojot filmas scenogrāfiju, foto bilde man bija reāls atskaites punkts akmens krāvumu pareizam samēram pret cilvēka augumu. Panācām tiešām augstu ticamības pakāpi. Pat sniegs uzsniga tieši tad, kad to vajadzēja, – par to, zinot mūsu nestabilās ziemas, iepriekš diezgan baidījāmies.
PIETURZĪMES
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Vārdi neizsaka visu.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Bez mirkļa klusuma, lai novērtētu rītu, sakopotu domas un koncentrētos, atdotos tam, kas šajā dienā jāpiedzīvo.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Manuprāt, kaut kāds sasniegums ir ilūzija. Es pati sevi zinu un vērtēju dziļāk, jo manā ceļā uz aplausiem ir bijuši gan vājuma brīži, gan radoši ievainojumi, un nevaru tik vieglprātīgi izjust kādu “slavas mirkli”. Ja atnāk atzinība par kādu darbu, jau esmu iekšā citā, ne mazāk svarīgā procesā. Tādēļ teikšu, ka būtiskākais sasniegums ir būšana, iekļaušanās radošajā straumē, kurā netrūkst krāču, taču ir arī pa kādai saliņai, kur piebremzēt, lai atgūtos, peldētu tālāk. Un šis process ir nebeidzams, nedalāmi saaudies kopā ar visu manu dzīvi.
Labākā izklaide?
Man jāatzīst, ka neprotu lietot šo vārdu attiecībā uz sevi, jo man tas izklausās kā “izkliedēties” – pazaudēties motivācijā vai jēgā. Es drīzāk meklēju piepildījumu visur. Un reizēm saprotu, lai to atrastu, vajag mācēt iztukšoties. Šobrīd mazliet mācos dziedāt, un esmu sevi pieķērusi pie domas, ka, izpildot vingrinājumus, pilnīgi aizmirstu visu pārējo.
Esmu tikai skaņā un balss rašanās dzimšanā. Atklāju kaut kādu iekšējo celli ar apslēptu kupolu – atrauta no visa ārpasaulīgā, bet vienlaikus ļoti saistīta – ar savu ķermeni, nerviem, muskuļiem, elpu, skābekļa pieplūdi organismam – fenomenāli!
