Barikādēs – vienoti pretestībā 0
Šodien Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) par godu 1991. gada janvāra barikāžu 25. gadadienai notiek starptautiskā zinātniskā konference “Barikādes: civilā pretestība prettautiskai varai un tās mācības”.
No agrāko gadu līdzīgiem pasākumiem tā atšķiras ar to, ka ziņojumu vairākumu gatavojuši jaunās paaudzes pētnieki, kam 1991. gads vēl bija agra bērnība. LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centra vēsturniece Kristīne Beķere ir viena no referentēm un reizē viena no konferences organizatorēm.
Konferenci Baltijas stratēģisko pētījumu centrs rīko sadarbībā ar Barikāžu muzeju, un tajā piedalās vēsturnieki no Baltijas valstīm un Ukrainas. Paredzētas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa, Lietuvas un Igaunijas vēstnieku, Latvijas Tautas frontes priekšsēžu Daiņa Īvāna un Romualda Ražuka uzrunas, kā arī barikāžu laikabiedru diskusija. Kristīne Beķere īpaši lepojas, ka uz konferenci no ASV izdevies ataicināt pasaules līmeņa ekspertu nevardarbīgās pretošanās jomā profesoru Marku R. Beisingeru. Viņš uzstāsies ar pamatziņojumu “Barikādes Latvijā Eiropas kontekstā”. Vēsturniece pati gatavojas uzstāties ar priekšlasījumu “Trimdas atbalsts barikāžu aizstāvjiem”. Ir slavējami trimdas aktīvistu nopelni Latvijas neatkarības atjaunošanā, tomēr svešatnes tautiešu saistīšana ar 1991. gada janvāra notikumiem var šķist neparasta.
Informatīvais atbalsts – tā īsumā būtu jāraksturo trimdas latviešu ieguldījums 1991. gada janvāra barikāžu panākumos. Nav noslēpums, ka padomju armija neapbruņoto ļaužu aizstāvētos aizsprostus tehniski spētu likvidēt īsā laikā, taču tas prasītu milzīgus civiliedzīvotāju upurus. Maskavā apzinājās, ka nevar atļauties tā rīkoties, jo tad informācija zibenīgi nonāktu ASV un citu rietumvalstu iestādēs. “Lai arī barikādēs mēs viņus neredzējām, trimda tajā pusē tomēr kaut ko darīja,” teic Kristīne Beķere. Lai arī dzimtenē briestošās pārmaiņas trimdinieki bija sajutuši jau 1988./1989. gadā līdz ar Latvijas valsts karoga atgriešanos, barikādes izraisīja vēl lielākas emocijas un pamudināja uz aktīvu atbalstošu rīcību pat tos tautiešus, kuri līdz tam Rietumos šajā ziņā nebija izcēlušies. Grūti pateikt, cik Rietumu latviešu 1991. gada janvārī atradās Rīgā, ko viņi darīja un vai piedalījās notikumos, bet skaidrs, ka viņu skaits nebija liels. PSRS pārbūves un Baltijas atmodas laikā, kad svešatnes latvieši Latviju sāka apmeklēt bieži, te ieradās ne tikai trimdas organizācijās labi pazīstami ļaudis, bet arī tādi, par kuriem pat pati trimda lāgā neko nebija dzirdējusi. Konkrēti kā aktīvistus Beķere min Kārli Streipu, kurš kopš 1990. gada strādāja Ārlietu ministrijā, un Inesi Birznieci, kura 1989. gadā darbojās LTF Informācijas dienestā, bet no 1990. līdz 1991. gadam bija redaktore laikraksta “Atmoda” angļu izdevumam. Tie ir cilvēki, kuru labā angļu valoda un mediju saskarsmes zināšanas ļāva nodrošināt ārējo sakaru darbu. Abi nāca no ASV, un tā nav sagadīšanās, jo tieši ASV trimdas latviešu kopiena bijusi aktīvākā, turklāt ASV bija praktiski vienīgais reālais partneris, kurš spētu ietekmēt PSRS.
Vēsturniece aizrāda, ka jānovērtē Rietumu tautiešu loma operatīvas informācijas nodošanas jomā ne tikai Latvijā, bet arī viņu mītnes zemēs. Piemēram, ļoti aktīvi barikāžu dienās rīkojies Amerikas latviešu apvienības (ALA) priekšsēdis Valdis Pavlovskis. ALA barikāžu laikā izveidoja diennakts dežūrtālruni. Pirmkārt, tas darīts, lai apmainītos ar informāciju par stāvokli Rīgā un izslēgtu baumas; otrkārt, lai varētu operatīvi sniegt ziņas amerikāņu medijiem un ASV Valsts departamentam, ar kuru tobrīd ALA bijusi ļoti cieša sadarbība. Paralēli ASV un Austrālijā rīkotas publiskas atbalsta akcijas, turklāt vienā no akcijām – 1991. gada 19. janvārī Ņujorkā – sapulcējās ap trīs tūkstošiem baltiešu atbalstītāju.
Trimda ir Kristīnes Beķeres pētījumu objekts. Jautāta, vai bijušo trimdinieku aprindās viņai nācies saskarties arī ar vietējo latviešu vidū sastopamo zūdīšanos “ja es toreiz būtu zinājis…”, vēsturniece atbild noliedzoši. No trimdinieku mutes žēlošanos par “velti” ieguldītu darbu valstiskuma atjaunošanā viņa nav dzirdējusi: “Varbūt visi trimdas latvieši arī nav laimīgi, kā viss iznācis, varbūt arī viņi gaidīja ko citādu, tomēr atšķirībā no vietējiem tāspuses latvieši praktiski visu mūžu bija nodzīvojuši demokrātiskā iekārtā, un tāpēc labāk saprata, cik daudz atkarīgs no pašu iniciatīvas, spējas radīt, to, ka valsts un cilvēki ir saistītas lietas. Mums, vietējiem, tā domāšana joprojām ir tāda, ka kādam citam jānāk un jādara, lai mums būtu labi.”
