Barikādes pieminot. Vecmīlgrāvī šauj uz mikroautobusu ar cilvēkiem 4
Rīgā ugunskuri, Maskavā brūk impērija. No M. Ziemiņa grāmatas. 1. turpinājums.
No nodaļas “Stāsta pulkvedis Vilnis Zvaigzne”:
“No paša sākuma izrādos iesaistīts operatīvā štāba, jeb, kā vēl to sauc, “koordinācijas centra”, darbā. Tas izveidots Aizsardzības štāba sastāvā. Aizsardzības sistēmas vadība tiek pielāgota svarīgāko valsts objektu aizsardzības organizēšanai. Sākuma posmā Aizsardzības štābs sadarbojās ar Tautas fronti, pašvaldībām un sabiedriskajām organizācijām un organizēja visu svarīgāko objektu apsardzi. Notikumu gaitā funkcijas tika sadalītas. Svarīgākie objekti – Vecrīga, Ministru Padome, Zaķu sala izveidojās par patstāvīgiem un lokāliem aizsardzības centriem. Tos vada patstāvīgi štābi un aizstāvju atzīti vadītāji. Šāda nosacīta decentralizācija lielā mērā atbrīvo objektu aizstāvju iniciatīvu un veicina paļāvību uz saviem spēkiem.
Mani nozīmēja par 2. barikādes komandieri, kura veidojās no četriem aizsprostiem – uz Jēkaba ielas pie Doma laukuma, pie Jēkaba baznīcas, M. Pils ielas galā, M. Trokšņu ielas galā un 5-7 posteņiem. Tēlnieks Ojārs Feldbergs Vecrīgas aizstāvjiem atveda milzīgus granīta bluķus. Tos nolēma novietot uz Jēkaba ielas pie M. Pils ielas. Bija ļoti labs prettanku aizsprosts. Pa divām šaurajām spraugām starp tiem radās iespēja regulēt cilvēku plūsmu abos virzienos. Aizsprostam pa augšu uzvilka zvejnieku tīklu. Abi šie bluķi kļuva par 2. barikādes centrālo aizsprostu un izbrīvēja autotransportu, kas nobloķēja Jēkaba ielu no Doma laukuma.
Laiks starp dežūrām štābā un atsevišķiem steidzīgiem uzdevumiem bija veltīts tieši šiem aizsprostiem. Par savu vietnieku un štāba priekšnieku uzaicināju Induli Kaukuli. Viņš savā laikā bija beidzis Kājnieku kara skolu Viļņā, dienējis 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā. Bija viens no visaktīvākajiem LSA Vēstures sekcijas dalībniekiem. Mūsu parastā atrašanās vieta bija ugunskurs M. Trokšņu ielas postenī. Par savu komandpunktu izvēlējāmies vienu nostūri Biržas ēkas lielās zāles kreisā pusē. Ēka tika remontēta, taču celtnieki Vecrīgas aizstāvjiem pajumti neliedza. Zāli apsildīja, darbojās radiotranslācija. Biržas ēka ietilpa trešā aizsardzības sektora teritorijā. Šeit galvenokārt atpūtās aizstāvji no Doma laukuma. (..)
Viens no maniem uzdevumiem, darbojoties štābā, ir nofiksēt visu aizsargbūvju un objektu precīzu izvietojumu uz shēmām. Šajā darbā man talkā nāk T. Dreimanis – bijušais latviešu leģionārs, Otrā pasaules kara dalībnieks. Kopīgi izstrādājam apzīmējumus. Visa vecpilsētas aizsardzības sistēma sastāv no trim lokiem, kurus ap Augstākās Padomes ēku un Radiomāju veido autotransporta aizsprosti, barikādes un posteņi. Vecpilsēta sadalīta sešos aizsardzības sektoros, posteņu skaits gan ir mainīgs. (..)
Pirms dažām stundām štābā bija ieradušies divi no Ministru Padomes aizstāvjiem ar priekšlikumiem par aizsprostu sistēmas pilnveidošanu. Puišiem bija nācies karot Afganistānā, viens no viņiem ievainots. Novērojot Ministru Padomes aizsprostus, viņi tos bija atzinuši par viegli izjaucamiem un pārvaramiem. Gareniski, paralēli ēkai izvietotās automašīnas, aizķeksējot ar kāpurķēžu vilcējiem, bez lielām grūtībām varēja aizvilkt un aizsprostus likvidēt. Puiši ierosināja automobiļus izvietot “eglītes” veidā, tos savā starpā sasaistot. Ministru Padomes barikāžu vadība negribot ieklausīties viņu ieteikumos, tāpēc atnākuši uz štābu. Ko varēju atbildēt? Puišiem bija taisnība. Taču vajadzēja ņemt vērā, ka situācija pašreiz ir ļoti saspringta, un kaut ko kapitāli pārveidot aizsprostu sistēmā ir visai bīstami. Aizsprostu šā brīža uzdevums bija nepieļaut “revolucionāriem darba ļaudīm” un Interfrontes demonstrantiem vardarbīgi ieņemt valdības ēku. (..)”
No nodaļas “Stāsta Baiba Bicēna”:
“16. janvāris. TV rāda jau vakar redzētos kadrus par Zaķusalas un citu objektu apsardzi. Zaķusala ir visneaizsargātākā vieta. No visām pusēm tai apkārt ūdens. Bet, ja desantnieki tai netiks klāt ar kuteriem vai tankiem, viņi to var izdarīt ar helikopteriem. Sala pilna ar cilvēkiem. Kurina ugunskurus, sēž televīzijas kompleksa vestibilā. Guļ turpat uz matračiem. Uz vienas vecas sarūsējušas “Pobedas” sāniem lieliem burtiem uzmālēts “Tanks”. Armijai tur – īsti tanki, mums te šādi, bet tūkstoškārt izturīgāki.
Radio: “Ja helikopteri lido zemu un smidzina šķidrumu, sargieties, lai tas nenokļūst uz sejas un acīs. Tūlīt izskalojiet ar tīru ūdeni un griezieties medicīniskajā punktā.”
Vecrīgas aizstāvjiem nepietiekot maizītes… Pēc pusstundas: “Paldies maizes kombināta darbiniekiem, kas atveduši smalkmaizītes.”
“Sabiedrības glābšanas komiteja” paziņojusi, ka pārņēmusi varu savās rokās.
LTF: “Nē, vara joprojām ir likumīgās valdības un parlamenta rokās!”
Viļņā glabā 13. janvāra nakts upurus. Vakar un aizvakar bija atvadīšanās no bojā gājušajiem. Trīspadsmit zārku rinda. Tanka sabrauktā Loreta Asinavičūte – baltos, baltos plīvuros ietērpta… Sēras izsludinātas Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un arī Ļeņingradā. Ceremoniju pārraida televīzija, taču nezināmu iemeslu dēļ sakari ar Lietuvu pārtrūkst. Ekrānā plīvo tikai degošas sveces liesmiņa…(..)
Uz Vecmīlgrāvja tilta atkal šauj. Aizdedzināts mikroautobuss, kurā braukuši vairāki cilvēki, tajā skaitā divi bērni. Bet tas vēl nav pats briesmīgākais. Briesmīgākais ir tas, ka nogalināts cilvēks – Satiksmes un ceļu ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. Omoniešu raidītā lode izurbusies cauri automašīnas jumtam un ieurbusies Mūrniekam galvā…
Vai tas ir signāls, ka arī Latvijā sākusies asins izliešana? Negribas ticēt, bet…
Dievs, palīdzi latviešu tautai!..”
No nodaļas “Stāsta Francis Justs”:
“Vecmīlgrāvī (..)gribēju ar vīriem vēl ko pārrunāt, kad virs dzelzceļa uzbēruma parādījās skrienošu cilvēku grupa – divi vīrieši, sieviete un divi bērni. Viņi skrēja no uzbēruma un kliedza, ka omonieši ir sašāvuši viņu mikroautobusu. Viņi vēl nebija noskrējuši lejā, kad otrpus uzbēruma atskanēja spēcīgs sprādziens, un gaisā uzšāvās milzīgs dūmu un liesmu stabs. Mašīnas šoferis noteica, ka tur uzsprāgusi sašautā benzīna tvertne. Ieteicu visiem ilgi nedomāt, sēsties mūsu mašīnā un braukt uz televīziju, lai visai Latvijai pastāstītu, kādus šaušanas mērķus izvēlas Maskavas rokaspuiši. Kad mūsu mašīna uzņēma strauju gaitu uz Rīgu, es atskatījos un ieraudzīju no dzelzceļa puses trasējošo ložu spietu, kas lidoja Rīgas virzienā pāri mūsu galvām.
Mūsu ceļa biedri nekādi nevarēja nomierināties, bet bērni visu ceļu drebēja no šausmām. Visi viņi bija no zvejnieku kopsaimniecības “Auda” – vecākais vīrietis Bruno Tētiņš, viņa sieva un divi mazbērni. Tie bija viņi, kas pirms tam bija braukuši gaišas krāsas mikroautobusā “Latvija” un nogriezās pa kreisi. Ar nesen nopirkto “Latviju”, kam pie stūres sēdējis saimniecības šoferis, braukuši uz Rīgu iepirkties. (..)
Un, lūk, jau esam Rīgā. Dodamies taisnā ceļā uz televīzijas centru. Objekts tiek stingri apsargāts, bet tā kā man ir Aizsardzības štāba izdota caurlaide, nokļūt TV centrā nav sevišķi lielu grūtību.(..)
Televīzijas darbinieki diezgan sīki izprašņā arī mani par visu redzēto. Taču vakarā, kad skatos “Panorāmu”, nekā no manis sacītā šajā pārraidē nav. Kādam mana intervija laikam šķitusi pārāk bīstama, jo es pieprasīju nekavējoties saukt pie kriminālatbildības Rubiku un viņa rokaspuišus no OMON komandas. Tajā pat brīdī es skaidri apzinos, ka daudzi, tāpat kā es līdz šim, barikāžu šķirtnes līniju saskata tikai ielu aizsprostos, bet tā nebūt nav vienīgā un galvenā šķirtne starp pagātni un mūsu nākotni.”
(Turpmāk vēl)
