Barikādes pieminot. Tanku brīva zona. Omonieši gatavo provokācijas. 3
Rīgā ugunskuri, Maskavā brūk impērija. No M. Ziemiņa grāmatas. 3. turpinājums.
No nodaļas “Stāsta Vladimirs Jaronis”:
“18.janvāra rītā mani izsauca Ministru padomes priekšsēdētājs I.Godmanis. Zālē pie galda sēdēja arī O. Kostanda un Arhitektūras un celtniecības ministrs A. Prūsis. I. Godmaņa kungs man pateica, ka pietiek turēt lauksaimniecības tehniku Rīgā, tā nepieciešama laukos. Tehnika jānomaina ar betona celtniecības elementiem. Man jānosaka betona aizsprostu izvietošanas vietas. Man palīdzēs Arhitektūras un celtniecības ministrija. I. Godmanis pateica, ka jāatstāj viena iela brīva iebraukšanai un izbraukšanai no Vecrīgas. Kādu ielu es ieteiktu? Atbildēju, ka Smilšu ielu. Kādēļ tieši to? Tā bija visgarākais ceļš līdz Augstākās Padomes ēkai un no šā virziena piekļūšanu parlamenta ēkai neļāva «Rubika akmeņi» Jēkaba ielā. Ar ministru A. Prūsi norunājām, ka nākamajā rītā manā rīcībā viņš nosūtīs vairākas celtnieku brigādes ar ceļamkrāniem un mašīnas ar betona blokiem ministru vietnieku vadībā. Tikšanos nozīmēju plkst. 9.00 pie tribīnes Daugavmalā.
Lai aizkavētu iebrukumu un izslēgtu radiokomitejas ēkas ieejas tiešo apšaudi, nolēmu, ka jābūvē arī aizsargsiena komitejas stikla durvju priekšā. Par šīs ēkas aizsardzību atbildēja deputāts Andris Tomašūns, kurš, kā man kļuva zināms, tobrīd atradās vadības punktā radionama pagrabā. Ieeju namā apsargāja kārtības sargi, ēkas iekšpusē dežurēja arī miliči. Ticis garām šai divkāršai apsardzei, devos uz pagrabu un izstāstīju A. Tomašūnam savu nodomu. Tomēr viņš tam nepiekrita un aizliedza kaut ko tādu darīt. Par šādu nostāju biju ļoti sašutis(..)
Vēlāk uzzināju, ka O. Kostanda Aizsardzības štāba uzdevumā 18. janvāra rītā sniedzis pārskatu Augstākās Padomes LTF frakcijas sēdē, bet deputātus un valdības vadītāju neizdevies pārliecināt, ka bruņotas provokācijas vēl iespējamas. LPSR prokurora pirmais vietnieks A. Reinieks todien laikrakstam “Diena” bija skaidrojis, ka: “Mēs atzīstam Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas tiesības darboties, jo pašreiz republikā izveidojusies reāla divvaldība…”(..)
19. janvārī plkst. 9.00, kā bija norunāts, tikos ar Arhitektūras un celtniecības ministra vietniekiem. Viņiem līdzi bija celtniecības brigāžu vadītāji ar ceļamkrāniem, automašīnās atradās betona bloki un cementa java. Brigadieriem parādīju vietas, kur jāizvieto bloki, lai kavētu iebraukšanu Vecrīgā. Pats sāku vadīt bloku sienu būvi apkārt parlamenta ēkai.
Sienas vienu galu no Doma laukuma puses uz Jēkaba ielas gribēju piemūrēt pie Sv. Jēkaba katedrāles, otru galu piesliet pie ēkas Mazās Trokšņu ielas stūrī. Dzelzs durvis sienā nolēmu iemūrēt paralēli Jēkaba ielai, lai caur tām nevarētu apšaudīt parlamenta ēku. Tāpēc betona siena līdz un aiz durvīm neatradās vienā plaknē.
Par sienas piesliešanu katedrālei sākumā iebildumus cēla ministra vietnieks Jānis Bērziņš, sakot, ka tas taču ir arhitektūras piemineklis. Viņš ieteica sienu piemūrēt divstāvu ēkai uz Mazās Pils ielas. Es pierādīju, ka šī ēka nevar būt par šķērsli iebrucējiem. Tie izsistu nama stāva logus Doma laukuma pusē un cauri ēkai dotos tieši uz Augstāko Padomi.
Zināju, ka katedrāle ir Rīgas vēstures lieciniece jau no 1225. gada. Lai nebojātu tās sienu, blokus tikai cieši pieslējām sienai, tos nepiemūrējot. No Daugavas virziena augsta siena tika uzbūvēta starp parlamenta ēku un katedrāli, tikai taisnā leņķī, tāpēc ka parlamenta ēkas stūris un katedrāles stūris neatradās viens otram pretī. Ar ķieģeļiem aizmūrējām atstarpi starp Arsenālu un parlamenta ēku. No Krišjāņa Valdemāra ielas puses tika uzbūvēta siena ar dzelzs vārtiem, lai dienas laikā automašīnas varētu piebraukt pie Augstākās Padomes. Iestājoties tumsai, vārti un Mazā Trokšņu iela tika blīvi nobloķēti ar smagajām mašīnām. Grūti pārvarami šķēršļi tika salikti aiz vārtiem. Šim nolūkam izmantoja metāla ežus un dzeloņstieples.
Draudu gadījumā bija paredzēts nobloķēt ne tikai Krišjāņa Valdemāra ielu pie Nacionālā teātra, bet arī izveidot šķērsli, sastāvošu no mašīnām, no Rīgas valsts tehnikuma līdz pirmajai ēkai uz Jēkaba ielas stūra, tādējādi nošķērsojot arī Kronvalda bulvāri. Šeit viss man bija ļoti pazīstams, jo šajā tehnikumā mācījos no 1944. līdz 1949. gadam. Veicot apvidus rekognoscēšanu, kādā no naktīm prātā nāca atmiņas par to, kā kājām mēroju 7 kilometrus garo ceļu līdz tehnikumam, kā tinte sasala tintnīcā un mācījāmies cimdiem rokās. Pusdienās melnas maizes gabals. Vakarā atkal septiņi kilometri līdz mājām. Tramvaji negāja, nebija elektrības. Vai varēju domāt, ka pēc 45 gadiem šeit celšu barikādes?
Strādāja piecas celtniecības brigādes. Celtnieki bija krievu tautības. Strādāja čakli, ātri, apzinīgi. Apgāde ar betona blokiem un javu arī bija laba. Dīkstāves nebija.
Vienu brigādi biju nozīmējis būvēt aizsargsienu pie Radionama. Kad pēc dažām stundām atnācu pārbaudīt, kā veicas darbs, izrādījās, ka visa brigāde nestrādāja. Brigadieris uz manu jautājumu atbildēja, ka strādāt neļaujot kārtības sargi, kuri apsargāja ieeju ēkā. Tas bija deputāta A. Tomašūna rīkojums. Tāpēc aizgāju uz Aizsardzības štābu meklēt O. Kostandu vai T. Jundzi, kuru arī satiku parlamenta ēkas pagalmā. Pastāstīju par notiekošo un palūdzu aiziet uz Radionamu, lai atrisinātu šo jautājumu.
Kopā ar T. Jundzi aizgājām uz konflikta vietu, un T. Jundzis izsauca A. Tomašūnu, bet es celtniekiem devu rīkojumu uzsākt darbus. Tomašūns neatnāca. Kārtības sargi, redzot T. Jundzi, iebildumus necēla un celtniecību vairs netraucēja. Sienu cēlām tā, lai nevarētu tieši iebrukt Radionamā un no Doma laukuma apšaudīt ēkas iekšpusi caur ieejas durvīm.
19. janvārī profesors no Ņujorkas Sigurds Grava pēc Rīgas barikāžu apskates teica: ”Barikādes un nostiprinājumi ir unikāli savā izdomā un izpildījumā. Akmens bluķi, dzeloņstieples, visdažādākie auto, baļķi, smilšu maisi, dzelzs metinājumi, celtniecības konstrukcijas… Vienā naktī tika radīta un izplānota ne tikai transporta, bet arī desmit hektāru liela tanku brīva zona.”
No nodaļas “Stāsta Baiba Bicēna”:
“19 . janvāris. Šodien pirmā sarkanā terora upura Roberta Mūrnieka bēres. Atvadīšanās Alberta baznīcā. Visā pilsētā skan zvani un automašīnu signāltaures — šoferu atvadu sveiciens no kolēģa un cīņu biedra…
Daugavpilī notiek demokrātisko spēku mītiņš. Tā mums ir uzmundrinoša vēsts. Tātad Daugavpilī spēj darboties ne tikai interfrontieši vien.
Ziņo Jānis Peters no Maskavas: Latvijas pārstāvniecībā jau saņemtas apmēram 16 000 atbalsta telegrammas LR Augstākajai Padomei un vaļdībai.
Juris Kaža no Zviedrijas: “Maskavā pie varas ir bandokrātija.” Islande paziņo, ka esot gatava atjaunot 1940. gadā pārtrauktās attiecības ar Baltijas valstīm.(..)
20.janvāris. Radiostacija “Sodružestvo” vairākas reizes dienā centīgi atkārto vienu un to pašu: pagājušo nakti uz Preses nama durvīm kāds šāvis, pēc vairākām stundām aizturēts kārtības sargu autobuss ar dažādiem ieročiem un vēl par omonieša sievas izvarošanu. Runā krievu un latviešu valodā. Diktorei ar latviešu valodu gan gaužām bēdīgi, visas garumzīmes nez kur pazudušas…
Bet kāpēc saka, ka šāvēji iesēdušies “žigulī”, bet aizturēts kārtības sargu autobuss, turklāt pēc vairākām stundām?
Pl.20.00 Centrālās televīzijas dezinformācijas programma «Vremja» rāda nabaga krievu valodā runājošo «nožēlojamo stāvokli» Viļņā. Sūdzas, ka nabaga žurnālistus uz ielas piekaujot un atņemot kinoaparātus. Kritizē sabiedroto karaspēka uzbrukumu nabaga Bagdādei. Pasniegšanas veids tā vien sāk atgādināt Irākas un Irānas karu pirms nepilniem desmit gadiem, kad padomju prese un televīzija ātri vien aizmirsa, kas pirmais sāka (uzbruka Irāka), bet pēc komentāriem drīz vien izskatījās, ka pie visa vainīgi «Irānas fanātiķi». Par Rīgu videomateriālu nav, diktors tikai nolasa TASS paziņojumu, ka vara pārgājusi Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas rokās…”
Nodaļa “Ziņo tautas izlūki (informācijas avoti — Zorge-3, Rita, Ogre, Jakovs)”:
“Rīgas OMON vienības komandierim Č. Mliņņikam janvāra sākumā notikusi visai dīvaina saruna ar omonieti A. Kuzminu. Mliņņiks jautājis Kuzminam, vai viņš nepiekristu izplatīt Rīgā baumas, ka izvarota viņa sieva. Kuzmins par to bijis ne pa jokam noskaities un pat sašutis. “Kāpēc mana, bet ne tava sieva?” — atjautājis viņš agresīvā tonī. Saruna ar to beigusies, bet «”izvarotās sievas” meklējumi turpinājušies pēc tam slepeni. Beigās tādu “statusu” piekritis dot savai kundzei omoniešu virsnieks Loktionovs…”
“Visu 19.-20. janvāra nakti omoniešu patruļmašīnas, pilnas ar cilvēkiem, braukā pa Rīgas centru. Ap 4.00 atpakaļceļā uz Vecmīlgrāvja bāzi aptur mašīnas, liek cilvēkiem izkāpt, gulties uz zemes, izmeklē, nepaklausīgos piekauj un zem automātu stobriem liek atkārtot krievu valodā: “Es mīlu Padomju Savienību! Es mīlu Padomju Savienību!” Šauts virsū kādai “Latvijai”, cilvēki salasījuši 10 patronu čaulītes.”
20. janvāra pēcpusdienā no OMON bāzes Vecmīlgrāvī izbrauc trīs automašīnas: priekšā armijas tipa “bobiks” ar vecāko leitnantu A. Kuzminu priekšgalā, pa vidu slēgta kravas mašīna ar pirms kāda laika sagūstītiem brīvprātīgiem kārtības sargiem, līdzās šoferim kabīnē — omonieša Loktionova sieva, kuru vīrs it kā palūdzis aizvest līdz pilsētas centram, kolonnas noslēgumā vēl viens “bobiks”.
Tūlīt pēc kolonnas aizbraukšanas OMON vienības komandieris Č. Mliņņiks dod viņam vienam pazīstamām personām “trauksmes signālu” par omonieša Loktionova sievas izvarošanu…”
“17.55 “melno berešu” kolonna piebrauc pie LPSR Prokuratūras Raiņa bulvārī. Mašīnas apstājas pie ietves, nevis iebrauc sētā, kā tiek darīts parasti. No kravas mašīnas izkāpj omonieša Loktionova sieva un dodas veikala «Orbita» virzienā. Tālāk notiek grūti saprotamas lietas. Pie brīvprātīgo kārtības sargu «Ņivas», kas dežurē pie Brīvības pieminekļa, pienāk kārtības sargs, kam iesauka “Sirmais”, un, norādot uz Loktionova sievu, pavēl to ņemt ciet un vest uz Augstāko Padomi, neko sīkāk nepaskaidrojot. Pats «Sirmais» no notikuma vietas nekavējoši pazūd. Nesaprotot aizturēšanas jēgu, brīvprātīgie kārtības sargi neved gūstekni uz parlamentu, bet izbrauc apli gar stacijas laukumu un 11. novembra krastmalā viņu izsēdina no mašīnas, par ko savukārt saņem brāzienu no brīvprātīgo kartības sargu priekšnieka vietnieka M. Griguļa.
Notikušo var izskaidrot vienīgi kā Maskavas specdienestu savervētu provokatoru aktīvu darbošanos brīvprātīgo kārtības sargu rindās…”
“Rīgā ar tūristu autobusu ieradusies ap 60 cilvēku liela grupa. Visi vīrieši ar izteiktu armijas stāju. Operas laukumā visi izkāpj, sasēstas melnās “Volgās” un citos “luksusa” tipa transporta līdzekļos un bez liekas aizķeršanās dodas viņiem vien zināmos virzienos.
Pirms neilga laika grupa bija ieradusies Baltijas kara apgabala tūrisma bāzē Jūrmalā un bija pieteikta kā “bulgāru šaušanas sportistu komanda”. Taču bulgāriski neviens nav pratis ne vārda, visi sarunājušies skaidrā krievu valodā, sulīgi bārstoties savā starpā ar maķvārdiem. Pirmo reizi “bulgāru šaušanas sportistu” sejas bija redzētas Spilves lidostā, pēc tam — Mangaļsalā un OMON bāzē. Visbiežākā uzturēšanās vieta Jūrmalā — kara sanatorija «”Majori” un “Rīgas Jūrmala”, kā arī Dubultu laivu stacija, Atsevišķas sejas redzētas Rīga, Torņu ielā 4…”
(Turpmāk vēl)
