Barikādes pieminot: Rīgā ugunskuri, Maskavā brūk impērija. No M.Ziemiņa grāmatas 2
Priekšvārda vietā žurnālistes Daces Kokarevičas komentārs: “Kad pagājušonedēļ intervētai personai par barikāžu laiku citēju fragmentus no publicista Modra Ziemiņa dokumentālā vēstījuma “Rīgā deg ugunskuri.1991. Maskavā brūk padomju impērija”, sarunas biedrs nosprieda, ka šī 2001. gadā izdotā grāmata jādabū rokā, mēģinās to sameklēt antikvariātos. Šonedēļ, kad pieminam barikādes, 27 gadus senos notikumus var atsaukt dzīvā atmiņā, izlasot kaut fragmentus no grāmatas, tāpēc publicējam vairākus izvilkumus, tajā skaitā, par to, kas bija padomā tiem, kam bija paredzēts barikādes iznīcināt.”
Modris Ziemiņš “Rīgā deg ugunskuri.1991. Maskavā brūk padomju impērija.”
Sadaļas ““Nācijas glābēji” alkst pēc varas un asinīm” nodaļa “Ziņo tautas izlūki (informācijas avoti – Zorge-2, Zorge-3, Jakovs)”:
“Baltijas kara apgabala Izlūkošanas un Pretizlūkošanas pārvaldēm dots uzdevums ar plašo aģentu tīklu vākt “pierādījumus”, kas tieši vai netieši liecinātu, ka viss, kas pašreiz notiek Rīgas un citu Latvijas pilsētu ielās, nebūt nav latviešu tautas stihiskas nevardarbīgās pretošanās akcijas pret padomju režīmu, bet gan “mākslīgi uzkurināta galējo nacionālistu psihoze”, kurus vada “rafinēti ārzemju specdienestu centru darboņi”, lai īstenotu savu sen loloto sapni par PSRS sagrāvi. (..)
Latvijas kompartijas līderim A. Rubikam Maskavā apsolīts Mihaila Gorbačova vārdā, ka tūlīt pēc Interfrontes mītiņa Rīgā 1991. gada 15. janvārī Latvijā tiks ieviesta tieša PSRS prezidenta pārvalde. Izpildvara republikā tiks nodota Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas rokās, kuru vadīs A. Rubiks un A. Kauls.
Interfrontes mītiņš ieplānots 11. novembra krastmalā ar nolūku, lai valsts likumīgo institūciju aizstāvji nokļūtu tiešā saskarē ar parlamenta un valdības gāšanai sasauktā interfrontes mītiņa dalībniekiem. Jau sagatavotas speciālas cilvēku grupas, lai izprovocētu sadursmes ar asinsizliešanu. Masu nekārtību laikā VDK un armijas specvienību kaujinieki ieņems svarīgākos valsts objektus Rīgā, kurus vēlāk nodos iekšlietu karaspēka uzraudzībā, lai novērstu pasaules sabiedrības uzmanību no tā, ka Latvijā noticis tiešs militārs apvērsums, kuram sankcijas devis Kremlis. Svarīgāko objektu ieņemšana Latvijā sadalīta starp VDK un GRU (Galvenās izlūkošanas pārvaldes, krieviski – Glavnoje razvedovaķelnoje upravļenije) specvienībām. Pašreiz notiek pēdējie saskaņošanas darbi Iekšlietu ministrijas ēkas ieņemšanai, kas tiek uzskatīta par nopietnāko pretestības objektu un kura ieņemšanu veiks Padomju armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes kaujinieki, kas pirms operācijas sākuma koncentrēsies Baltijas kara apgabala štāba ēkā. (..)
Izlūkošanas un rekognoscēšanas darbi ar plašu videoaparatūras izmantošanu regulāri notiek valdības un parlamenta ēkās, kā arī citos ieņemamajos objektos.
Plānots, ka Radiomājā izlūkošanas nolūkā tuvākajā laikā ieradīsies kāds Vitebskas VDK gaisa desanta divīzijas pulkvedis, kam uzdots ieņemt šo objektu īpašo pasākumu laikā. Pašlaik tiek strādāts pie leģendas, kā varētu pamatot viņa legālu ierašanos Latvijas radio. Starp variantiem tiek skatīts arī tāds, ka “daudzi virsnieki un kareivji ir bezgala sašutuši par viņu iesaistīšanu politiskajās spēlēs, kas parasti pēdējā laikā beidzas ar nevainīgu cilvēku asins izliešanu, kā tas tikko bija arī Viļņā”. Un tāpēc, lūk, viņš ieradies Latvijas radio izteikt savu sašutumu par notiekošo. Patiesībā tā būs tikai leģenda, kuru nopietni uztvert nekādi nevar…”
Nodaļa “15.janvāris”.
01.00 Ministru Padomes paziņojums: “Gaidāms valsts apvērsums tuvāko 24 – 48 stundu laikā. Iespējama totalitārisma atjaunošana.”
Radio aicina sievietes un bērnus , kas naktī atrodas Vecrīgas laukumos un citur, doties mājās. Barikāžu sargāšana ir vīriešu pienākums.
02.15. radio vēsta: notikusi tālsaruna ar Maskavu. Neilands un Peters tikušies ar Gorbačovu.
Aģentūra “Diena” vēsta, ka Tallinā pie Augstākās Padomes ēkas mītiņojusi Interfronte. Interfrontes mītiņš būs arī Rīgā…
Naktī OMON vienība iebrukusi milicijas skolā, piekāvusi vairākus kursantus,no kuriem viens ievietots slimnīcā. Izlaupīta ieroču noliktava. Aizvesti automāti, pistoles, ložmetēji, bruņu vestes.
No nodaļas “Stāsta Indulis Ronis”.
“15. janvāris man vienmēr paliks atmiņā kā svētku diena, kad arī es biju gatavs pildīt savu pienākumu. Kā šīs dienas relikviju glabāšu “krūšu nozīmi” – ar leikoplastu aplīmētu papīra kvadrātiņu, uz kura uzrakstīts “AP sardze”. Ir arī 11 grupas vīru saraksts, par kuras komandieri nozīmēja mani.
Esam seši Latvijas Vēstures institūta un Latvijas Universitātes vēsturnieki un pieci vīri no Saldus puses – J. Gilis, V. Bambāns, E. Rakstiņš, V. Vitte. Nekāda komandēšana jau, paldies Dievam, neiznāk. Cik vajag, mūs izrīko pats Augstākās Padomes sardzes priekšnieks, kas ar rāciju kaklā pagūst būt visur klāt. Mūsu uzdevums ir sargāt parlamenta durvis Interfrontes mītiņa laikā un kritiskajās stundās pēc tā beigām. Vispārējā situācija tiek novērtēta ne īpaši optimistiski: barikāžu aizstāvju vidū esot iefiltrējušies privātā ģērbti omonieši, kas gatavojot iebrukumu Augstākajā Padomē. Uzbrukuma gadījumā vajadzīgs ielaist parlamenta ēkā aizstāvjus un tad no iekšpuses aizbarikādēties. Uz jautājumu, kā tad atšķirt mūsējos no privātā ģērbtiem omoniešiem, atbilde ir īsa – tas nu mums pašiem esot jājūt. Taču galvenās briesmas tiek gaidītas no “padomju varas” atjaunotājiem armijas sporta kluba stadionā. Gaidām, ka pēc mītiņa kādas demonstrācijas varētu virzīties uz mūsu pusi un izraisīt sadursmes ar barikāžu aizstāvjiem. Tad ir jārīkojas kā omoniešu uzbrukuma gadījumā. Esam brīdinājuši mājiniekus, ka varam aizbarikādēties uz ilgāku laiku..
Sākotnēji komunistiskās reakcijas sasauktā mītiņa vieta bija Daugavmala un to izmainīja pašā pēdējā brīdī. Ja mītiņš būtu noticis 11. novembra krastmalā, tad valsts likumīgo institūciju aizstāvji būtu nokļuvuši tiešā saskarē ar parlamenta un valdības gāšanai sasauktā mītiņa dalībniekiem.
Barikāžu aizstāvju vidū spriežam, ka mazākās provokācijas gadījumā var sākties liela asins izliešana. Īpaši baidāmies no kādas iefiltrēto čekistu un omoniešu provokācijas barikāžu iekšpusē. Piemēram, pāris asaru gāzes granātu uzspridzināšana, kuru vēlāk varētu pierakstīt “nacionālistiskajiem kaujiniekiem” (un komunistiskā prese taču izvērsa aizdomīgi uzbāzīgu kampaņu, ka šādi kaujinieki patiešām esot), varēja izraisīt paniku kaut vai barikāžu aizstāvju līdzjutēju vidū. Ja sāktos kāda bēgšana no asaru gāzes piepildītajām Vecrīgas šaurajām ieliņām, tad barikādes nospēlētu pavisam pretēju efektu – cilvēki netiktu ārā un varētu veidoties traģiskas situācijas. Barikādes varēja kļūt par lamatām to aizstāvjiem.”
No nodaļas “Stāsta pulkvedis Modris Ziemiņš”:
“Vissavienības laikraksta “Izvestija” korespondente Latvijā Irina Ļitvinova publicē kārtējo informāciju no Rīgas “Pretīmstāvēšana turpinās.” 15. janvāra Interfrontes mītiņš Baltijas kara apgabala sporta kluba stadionā publikācijā nosaukts par Vislatvijas tautas sapulci”. Bet kāda bijusī Preses nama darbiniece, kas arī vērojusi šo mītiņu, saka tā: ”Ja tā ir Vislatvijas sapulce, tad kā nosaucama aizvakardienas manifestācija Daugavmalā? Tai pilnīgi atbilstu nosaukums Visplanētas…”
Man bija iespēja vērot šo saietu – pavisam parasts Interfrontes mītiņš. Varbūt nedaudz lielākā skaitliskā sastāvā, bet ne vairāk kā 15 tūkstoši cilvēku. Nekādā ziņā ne 50 tūkstoši, kā bija sākumā izsludinājuši paši tā organizētāji, bet vēlāk nolaiduši šo skaitli līdz 30 tūkstošiem. Ziņu aģentūras, kuras bija izplatījušas pirmatnējo skaitli, tūlīt bija spiestas labot kļūdu, sakot, ka reāls mītiņa dalībnieku skaits svārstījies robežās no 7 līdz 10 tūkstošiem. Un visi bija Rīgas iedzīvotāji, galvenokārt virsnieki un atvaļinātie padomju armijas virsnieki un viņu ģimenes locekļi, skolēni, krievu valodā runājošie..(..) Un kāpēc parasts Interfrontes mītiņš nosaukts piepeši par Vislatvijas tautas sapulci? Tiek veidota juridiski apšaubāma Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja, kurā vadība visās bez izņēmuma rajona filiālēs atkal tiek uzticēta armijas, čekas un iekšlietu atvaļinātajai virsniecībai. Šai apšaubāmai komitejai ar Interfrontes mītiņa vienprātīgu atbalstu tiek dotas pilnvaras pārņemt varu Latvijā savās rokās…”
(Turpmāk vēl – par barikāžu laika notikumiem nākamajās dienās)
