Barikādes pieminot. Pēc melnās nelaimes nakts 10
No M. Ziemiņa grāmatas “Rīgā deg ugunskuri. 1991. Maskavā brūk padomju impērija.” Nobeigums.
No nodaļas “Stāsta Vladimirs Jaronis”:
“21. janvāris. Kad no Latvijas rajoniem ieradās ar ieročiem bruņota milicija, nācu pie slēdziena, ka no ieroču pielietošanas mums neizvairīties. Nolēmu, ka Augstākās Padomes pagalmā jāierīko no smilšu maisiem ugunspunkti ar šaujamlūkām. Abu parlamenta ēku pirmajos stāvos logi jānodrošina ar smilšu maisiem. Man piekrita O. Kostanda. Pēc viņa iniciatīvas tika atvesti lietoti miltu maisi un vairākas mašīnas ar smiltīm.
Vienu ugunspunktu ierīkojām pie Augstākās Padomes komisijas ēkas pēdējā loga tā, lai vajadzības gadījumā varētu šaut gar parlamenta nama labām sienām un arī pa logu atiet ēkā. Otrs ugunspunkts tika ierīkots pie parlamenta ēkas stūra, trešais pie Sv. Jēkaba katedrāles aizmugures durvīm, lai šāvēji varētu atiet caur baznīcu uz tās galveno ieeju.
Man pateica, ka bez prāvesta atļaujas durvis atvērt nevar. Devos pie viņa uz mājām, jo bija pusdienlaiks. Izskaidroju stāvokli, un prāvests man piekrita. Baznīcas durvis mums atvēra.
Katrā ugunspunktā tika nozīmēti trīs miliči ar automātiem, es viņus instruēju, kā darboties. No šiem ugunspunktiem barikāžu pārvarēšanas brīdī vajadzēja atklāt uguni pāri uzbrucēju galvām. Ja uzbrucēji nepakļausies brīdinājumam, vai paši sāks šaut, atklāt frontālu uguni no īsa attāluma. Tiem miličiem, kuri atradās parlamenta ēkā, uguni vajadzēja atklāt caur pirmā stāva logiem tikai tad, ja sāksies kauja starp iebrucējiem un mūsu ugunspunktiem. Līdz tam viņi nedrīkstēja sevi atklāt. Šī uguns tiktu vērsta uzbrucēju flangā, būtu nāvējoša un neļautu nevienam izkļūt to uguns maisa. Man piekrita šajā taktikā miliču priekšnieks — kapteinis.
Vēl viens ugunspunkts no smilšu maisiem tika ierīkots komisiju ēkas bēniņos. Tur sāka dežurēt bruņoti miliči, aktīvi novērojot apkārtni.”
No nodaļas “Ziņo tautas izlūki (informācijas avoti — Zorge-1, Olita, Jakovs)”:
“Maskavas specdienestu struktūrās operatīvi tiek veidota komisija, kas zem PSRS Prokuratūras izkārtnes nodarbosies ar to pierādījumu, liecību, dokumentu izņemšanu un iznīcināšanu, kas tieši vai netieši liecinātu par Padomju armijas un VDK specvienību līdzdalību uzbrukumam Iekšlietu ministrijai Rīgā. Grupu vadīs PSRS Prokuratūras izmeklētājs Kostirevs. Pieņemts lēmums lietu par organizētu bruņotu uzbrukumu Iekšlietu ministrijai pārvērst ar laiku par vienkāršu krimināla rakstura “apšaudīšanos” Rīgas centrā, kurai nav nekāda sakara ar pašreizējo politisko situāciju republikā.
Slepenā darbība, tāpat ka tas bija Lietuvas gadījumā, tiks maskēta ar “operatīvas un kompetentas palīdzības sniegšanu Latvijas izmeklētājiem”. Patiesībā izmeklēšanas process tiks mākslīgi vilcināts, aizbildinoties ar ekspertīžu sarežģītību, un visas izmeklēšanas darbības pakāpeniski tiks pilnībā pārvietotas uz Maskavas instancēm.
Lai neizraisītu nekādas aizdomas un papildus sarežģījumus, kā tas pašreiz notiek Lietuvā, izmeklēšanas procesā Rīgā tiks piesaistīti arī Latvijas Republikas prokuratūras darbinieki, kuru Maskava uzskata par pretlikumīgu, oficiāli atzīstot vienīgi Latvijas PSR prokuratūru. Latvijas prokuroriem tiks atvēlēta liecinieku un cietušo nopratināšana, kas, pēc maskaviešu ieceres, ļaus pēdējiem brīvāk un vaļsirdīgāk izteikties, līdz ar to arī pilnīgāk noskaidrot, cik daudz nevēlamas Maskavai informācijas par uzbrukumu Iekšlietu ministrijai Rīgā noplūdis uz āru…”
No nodaļas “Stāsta Baiba Bicēna”:
“Dienā dodos uz nakts notikuma vietu. Apkārt cilvēku pūļi. Pie viesnīcas “Rīdzene” joprojām stāv sadegusī automašīna. Viesnīcas vestibila logi sašauti.
Iekšlietu ministrijas ēkas apmetums ir ložu sakapāts. Logi atgādina sietus. Iekšā pa brīžam uzplaiksnī fotospuldžu zibšņi. Otrajā stāvā vienā no logiem ložu caurumiņu vietās ieliktas tādas kā tievas caurulītes – pēc to virziena skaidri var redzēt, ka šauts ne tikai no ielas, bet arī no kaimiņos esošās Celtniecības un arhitektūras ministrijas ēkas.
Pie ieejas Iekšlietu ministrijā uzlikti ziedi un aizdegtas svecītes.
Piebrauc melna “Čaika” ar Polijas Seima maršalu. Viņš izkāpj un apkārtstāvošajiem parāda ar pirkstiem “V” un ieiet viesnīcā. Tātad Polijas Seima maršals tic, ka uzvara būs latviešu pusē…
Atsoļo trīs braši japāņi (varbūt korejieši) ar videokamerām, viņiem līdzi divi gaišmataini zēni, laikam tulki. Nofilmē sadegušo mašīnu, mājas fasādi, pārmij dažus vārdus ar dežurantiem pie ieejas un ieiet ministrijā.
Ziedi pie kanālmalas celiņa. Joprojām liela asins peļķe vietā, kur nošauts Vladimirs Gomonovičs. Svecītes Sergejam Konoņenko un skolniekam Edijam Riekstiņam — viņa vārds nu ir zināms…
Kanāla otrā pusē ziedu visvairāk — te gājis bojā Andris Slapiņš. Radio aicina ierasties 1. slimnīcā un nodot pirmās grupas asinis viņa kolēģim Gvido Zvaigznem…
Pavisam ievainoti 11 cilvēki — Bauskas miliči Valerijs Markūns, Aļģis Simanavičs, Renārs Zaļais, kas aizsargājuši Iekšlietu ministrijas ēku, jau zināmie televīzijas operatori, arī garāmgājēji…
Naktī Rīgā bijuši daži Ļensoveta deputāti, viņi jau zina, kas te notiek. Krievijā sasaukta ārkārtēja parlamenta sesija, kurā ieradušies arī A. Plotnieks un V. Alksnis.
No kompartijas izstājies viens no rūdītākajiem interfrontistiem Rēzeknes rajonā Plotņikovs. Biedra kartes turpina nolikt arī citi komunisti.
Laiku pa laikam uzgriežu “Majaka” radioviļņus — pa tiem radio “Rossija” raida taisni neticami labas reportāžas no Baltijas un stāsta arī par vakardienas demonstrāciju Maskavā.
18.15 Augstākajā Padomē sākas preses konference sakarā ar nakts uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. Ieradušies milzum daudz ārzemju korespondentu. Zālē ir arī “Vzgļjad” operators ar apsaitētu galvu. A. Gorbunova teikto angliski tulko Amerikas latviete Inese Birzniece.
“Panorāmā” — vakardienas notikumi. Liecinieki apgalvo, ka pirmie šāvuši omonieši. Viņi ielauzušies arī Celtniecības ministrijā, uzlauzuši kabinetu durvis un šāvuši no otrā stāva loga. Visa grīda piebārstīta ar patronu čaulītēm, pavisam tādu savākti vairāki kilogrami. Šauts arī no prokuratūras jumta, Iekšlietu ministrijā ložu sakapāti visi kabineti — sienas, griesti, rakstāmgaldi, radiatori, pat seifi…
Aicina jauniešus pieteikties darbā milicijā. Ļoti vajadzīgi uzticami papildspēki, jo uz veco sastāvu nevar paļauties.
Lietuvā esot vērojama karaspēka kustība Kauņas tuvumā. Gorbunovs vakarā izlido uz Maskavu, lai tiktos ar Gorbačovu, bet Vaznis un Bišers ierodas Rīgā…”
No nodaļas “Stāsta Francis Justs”:
“22.janvārī Aizsardzības štābs izplatīja aicinājumu: “Lai aizstāvētu Latvijas valsts intereses, aicinām:
1. Stāties aktīvo karadienestu izdienējušos jauniešus Iekšlietu ministrijas īpašās valsts pašaizsardzības spēku vienībās (pieteikties Rīgā, Jēkaba ielā 16, 3. stāvā, 317. kab.,
2. Stāties darbā Iekšlietu ministrijas iestādēs (pieteikties vietējās milicijas nodaļās vai Doma laukumā 6 (bij. Biržas namā),
3. Stāties svarīgāko Rīgas objektu (Zaķusalas, Iekšrīgas u.c.) sargos Doma laukumā 6.”
Aicinājuma teksts, kas Aizsardzības štābā tika uzskatīts kā svarīgs dokuments Latvijas neatkarības tālākā nostiprināšanā, bija nolasīts radio un televīzijā, izlīmēts cilvēku pulcēšanās vietās.
Man bija uzlikta atbildība par pašaizsardzības spēku brīvprātīgo formējumu komplektēšanu un nepieciešamās autotehnikas un traktoru parka izveidi. Devos uz Biržas ēku aplūkot nākamo brīvprātīgo aizstāvju reģistrēšanas vietu. Ar dažu cilvēku palīdzību no remontētāju steķiem un dēliem sameistarojām improvizētus galdus, sadabūjām dažus solus, un reģistrācijas vieta bija gatava.
Reģistrētāju lomu uzņēmās Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūta laboratorijas «Antikors» darbinieki Indras Laveikas vadībā. Viņus bija sarunājis Augstākās Padomes deputāts I. Kiršbaums, kurš arī pats aktīvi piedalījās reģistrācijā.
Uzreiz radās jautājums: kā komplektēt grupas? Vieni varēja stāvēt uz barikādēm tikai dienas laikā, otri — tikai naktī, bet trešie — cauru diennakti. Nolēmu izveidot trīs reģistrētāju grupas, kurās tika reģistrētas tikai katrai maiņai atbilstošie brīvprātīgie. Katrā sarakstā tika iekļauti 15—20 cilvēki, nozīmēts grupas vecākais.
Vislielākais brīvprātīgo pieplūdums bija pirmajā dienā — vairāk nekā 400 cilvēku. Tā kā sarakstos bija norādīta brīvprātīgo sargu dzīves vieta, tad varēju secināt, ka viņi bija ieradušies gandrīz no visiem Latvijas rajoniem. Bija arī vairāki pārstāvji no Igaunijas. Tas man likās simboliski. Igauņi nāca mums palīgā 1919. gadā, kad latvieši cīnījās par savu brīvību un neatkarību, viņi nāca mums palīgā arī 1991. gada janvārī.
Tika atteikts reģistrācijā ļoti daudziem pusaudžiem, sievietēm, gados vecākiem vīriešiem, kas gribēja, lai viņus par katru cenu iekļauj oficiālajos barikāžu aizstāvju sarakstos. Arī ar radio, preses un televīzijas starpniecību centāmies ieteikt šīm cilvēku kategorijām atturēties no dežūrām uz barikādēm, jo mums pirmām kārtām bija vajadzīgi vīri, kuriem ir dienesta pieredze armijā, kuri ir daudzmaz apmācīti rīcībai bruņota uzbrukuma gadījumā.
Bija daudz gadījumu, kad cilvēki vienkārši neņēma vērā šos iebildumus. Stāvēja un pacietīgi gaidīja, kad viņiem uzticēs kādu pienākumu izpildi. Vairākām sievietēm ieteicu savest kārtībā Doma laukumu pie Radionama, bet divām jaunietēm ieteicu aiziet palīgā uz Pulvertorņa ēdnīcu, kuras darbiniecēm bija liela slodze, īpaši pēc tam, kad aizstāvju ēdināšana sākās pēc taloniem.”
No nodaļas “Stāsta Baiba Bicēna”:
“22. janvāris. Kanālmalā nogalināto cilvēku bojāejas vietā aug ziedu klājiens. Andris Slapiņš, smaidīgs un ar kinokameru rokās, foto uzņemts pirms dažām dienām tepat, Vecrīgā. Tagad šis foto ar melnu lenti piestiprināts pie koka, kur viņš filmēja pēdējo reizi.
Miliču Konoņenko un Gomonoviča portreti statīvos pie Iekšlietu ministrijas. Arī te joprojām ir ziedi un svecītes.
Astoņpadsmit gadus vecā Edija Riekstiņa fotokartiņa – no pases vai kādas citas apliecības palielināta…
24. janvāris. Laikraksti iznāk vājini, bāliņi, samazinātā apjomā, drukāti uz dzeltena čaukstpapīra. Katru dienu par tiem kioskā atstāju rubļus trīs vai pat vairāk. Drīzāk taupīšu uz ēdamā rēķina nekā uz avīzēm! Un iešu uz pastu pasūtīt, jo cik ilgi var tā bizot pa pilsētu, iztrūkstošos avīžu numurus pa kioskiem dzenājot…
Janvārī, protams, galvenā tēma ir Preses nams, Lietuva, barikādes. (..)
Netrūkst arī labu ziņu. Republikas Iekšlietu ministrijā pieteikušies un izteikuši vēlēšanos strādāt milicijā jau pāri par 100 cilvēkiem. Bet Ļeņingradā reģistrējušies brīvprātīgie, kas vēlētos aizstāvēt Baltijas neatkarību uz mūsu barikādēm…
Vakarā televīzijā demonstrē filmu Andra Slapina piemiņai. Zaķusalā pie ugunskura sēž visi dzīvi palikušie no Podnieka uzņemšanas grupas, izņemot Gvido Zvaigzni. Atceras pagājušās dienas. Pēdējie Andra uzņemtie kadri: trasējošās lodes, kanālmalas tiltiņš un skrejoši cilvēki uz tā. Tad kadrs sagrīļojas un redzama tikai tumsa, dzirdamas cilvēku satrauktās balsis…
“Puspasaules esam apbraukājuši filmējot. Bijām Olsterā, Karabahā, Tbilisi, Moldāvijā, bet krita tepat, Rīgā,” saka Juris Podnieks.
Rāda “Krusta ceļu” — fragmentus no pēdējās Podnieka grupas pabeigtās filmas. Par atmodu. Kadros arī omoniešu sejas — varbūt kāds no viņiem raidījis liktenīgo lodi?
25. janvāris. Šodien 20. janvāra upuru bēres. Atvadīšanās Latvijas Universitātes aulā — tur novietoti zārki ar Andri, Sergeju un Ediju. Ceturto — Vladimiru Gomonoviču — apbedīs Baltkrievijā.
Bezgalīga cilvēku rinda izstiepusies līdzās Universitātes ēkai. Divas reizes apkārt galvenajam korpusam, tad līdz “Saktai”, “Aeroflotes” kasēm… Vēl ir agrs rīts un ir auksts laiks, bet cilvēki jau pulcējas laukumā pie Brīvības pieminekļa. Izveidots paaugstinājums — te novietos zārkus sēru mītiņa laikā.
No Andra Slapiņa atvadīties atnākuši kinostudijas un kultūras darbinieki. Konoņenko zārku nes miliči. Pie Edija Riekstiņa galvenokārt jauni cilvēki.
Nav pagājusi ne nedēļa, kad upurus glabāja Viļņā. Nu atkal trijās republikās sēru diena, un izkārti karogi ar melnām lentām. Bēru gājiens aizvijas gar Bastejkalnu — vietu, kas viņiem kļuvusi liktenīga. Valdemāra ielas galā mirkšķina autoinspekcijas dežūrmašīnas sarkanzilās ugunis. Ielas malās ar svecītēm rokās stāv gan pieaugušie, gan tuvējo skolu skolēni. Cilvēku straume lēni plūst Meža kapu virzienā.”
