Barikādes kaimiņos 0
Tukša skatuve. Pulciņš jaunu cilvēku spēlējas ar publikas uzmanību, te pagriežot muguru, te apskaujoties, te sakrītot čupā. Tad lietišķi sadala lomas un sāk sarunu. Par to, kas viņus kaitina šī brīža Lietuvā. Tā sākas Valtera Sīļa režisētā izrāde “Barikādes” Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī, kas pirmizrādi piedzīvoja pagājušajā piektdienā.
Izrādei ir divi dramaturgi – Valtera Sīļa pastāvīgais cīņu biedrs Jānis Balodis un Goda Dapšīte, lietuviešu teātra zinātniece, kas savu dramaturģes karjeru sākusi samērā nesen – šis ir otrais viņas sadarbības projekts ar Lietuvas Nacionālo drāmas teātri.
Vispirms – īsa atkāpe par Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī notiekošo. Nacionālais teātris vēl pavisam nesen atradās dziļas krīzes situācijā: tā ir lielākā teātra institūcija valstī, un, lai to pārvaldītu, akcents tika likts uz izdabāšanu publikas gaumei, nepieciešamību būt rentablam. Pirms trim gadiem pilnībā nomainījās teātra vadība un jaunais mākslinieciskais vadītājs Audronis Ļiuga solījās meklēt atbildi uz jautājumu – kas mūsdienās ir Nacionālā teātra misija? Izrādi, ar kuru jaunā teātra vadība pieteica izvēlēto kursu, šobrīd varam skatīties Dailes teātrī – tā ir Oskara Koršunova režisētā Marjusa Ivaškeviča luga “Izraidītie”. Šīs izrādes pirmiestudējums joprojām ir Lietuvas Nacionālā drāmas teātra repertuārā, un teātrim ir izdevies atgriezt savu prestižu, radot izrādes par sociāli aktīvām tēmām. Tiek rādīta arī klasika, Eimonta Ņekrošus iestudējumi, taču laba repertuāra daļa ir kopdarbs ar viesrežisoriem – no Somijas, Polijas, Dānijas, tagad arī Latvijas.
Valtera Sīļa “Barikādēs” runa, protams, ir par 1991. gada janvāra barikādēm. Pieredzi, kas abām mūsu valstīm kopīga, taču šīs izrādes komandai – trīsdesmitgadniekiem un pat jaunākiem – par deviņdesmito gadu sākumu ir tikai bērna atmiņas. Vienlaikus, man stāsta dramaturģe Goda Dapšīte, mēs ar šo notikumu atskaņām esam uzauguši. Vācot dokumentālo materiālu izrādes tapšanai, bijām gan Lietuvas televīzijas tornī, kas bija Lietuvas 1991. gada janvāra barikāžu centrs, gan meklējām Augstākās padomes sēžu stenogrammas, un visur mums atbildēja – jūs tāpat to nesapratīsiet. Izrādes tapšanā ir laba daļa jaunu cilvēku ironijas par šo atbildi – komentārs par to, ka vecākā paaudze uzskata, ka viņi tāpat nesapratīs, vienlaikus janvāra barikādes nododot mantojumā kā atjaunotās Lietuvas valsts tēvzemes mīlestības pamatu.
Izprast neizprotamo “Barikāžu” komanda laužas pa dažādām durvīm: labu daļu paņēmienu varam pazīt no Rīgā tapušajām Valtera Sīļa un Jāņa Baloža izrādēm. Lietuvas valsts tā brīža vadītāju parodēšana – kā “Dirty Deal Teatro” izrādē “Visi mani prezidenti”. Uz skatuves izspēlētas spekulācijas par vēstures dokumentu tapšanu – paralēles var vilkt ar “Leģionāriem” Ģertrūdes ielas teātrī. Barikāžu dalībnieku pierakstīto liecību sajaukšana ar izrādes aktieru cilvēcisko līdzpārdzīvojumu – kā “Nacionālajā attīstības plānā”. Jāteic gan, ka paralēles ar Latvijā tapušajiem iestudējumiem varam vilkt arī pieļauto kļūdu ziņā. Līdzīgi “Mārupītei”, arī “Barikādēs” skarto tēmu loks ir par plašu, un trīsarpus stundu izrāde tikai iegūtu, īsinot to vismaz par stundu, pat divām.
Pēdējā piebilde, protams, ir manas subjektīvās izjūtas, un atkāpe par Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī notiekošo bija nepieciešama arī, lai saprastu, kāpēc Valtera Sīļa izrāde “Barikādes”, lai gan rādīta teātra Mazajā zālē, bija iecerēta kā sezonas notikums (radošās grupas foto rotā arī Nacionālā teātra avīzes titullapu). Kā man apliecināja Goda Dapšīte, politiskā jeb sociāli aktīvā teātra tradīcija Lietuvā veidojās padomjlaikā, un tas ir tāds – ļoti metaforisks, poētisks – teātris. Asā, pieklājības robežas pārkāpjošā, bieži vien krogos spēlētā Rietumu politiskā teātra tradīcija, no kuras mācījies arī Valters Sīlis, Lietuvas publikai ir jaunums, tāpēc arī reakcija grūti prognozējama.
Jāteic, ka šim teātrim grūti arī piemērot klasiskos teātra vērtēšanas kritērijus. Scenogrāfija, tērpi? Tādas nav, Ievas Kauliņas uzdevums drīzāk bijis piemeklēt vēsturiski precīzus atribūtus, kas palīdzētu aktieriem izveidot pazīstamu tēlu. Aktierspēle, režija? Valtera Sīļa kā režisora galvenais trumpis, par ko viņu mīl arī Latvijas aktieri, ir prasme no izrādes tapšanā iesaistītajiem izveidot vienotu, līdzvērtīgu, domājošu cilvēku komandu, un Lietuvas Nacionālajā teātrī tas viņam izdevies pilnīgi noteikti. Jāteic, ka, par spīti politiskā teātra tradīcijas iztrūkumam, lietuviešu aktieri – Mārtins Nedzinskis, Toma Vaškevičūte u. c. – uzrāda apskaužamas improvizācijas spējas, kas liek domāt, ka izrāde iespēlējoties varētu uzplaukt.
Iespējams, šā iestudējuma gadījumā daudz svarīgāks bija konteksts – “Barikāžu” pirmizrāde notika brīdī, kad Ukrainā ir īstas barikādes un cilvēkupuri. Mjā, uz šā fona paēdušu un valstiski brīvu jauniešu ideāliskā dusmošanās uz saviem senčiem, kas pasauli viņiem mantojumā nodevuši tādu, kāda tā šobrīd ir, varbūt šķita pārāk naiva …
