Barikādes bija sākums 0
Ir vērts ieklausīties, ko pie barikāžu atmiņu ugunskuriem šodien saka barikāžu dalībnieki un ko – vēlāk pienākušie. Toreizējie spēkavīri jau baltām galvām, viņu bērni un mazbērni ugunskuros lūkojas ar pavisam citādām acīm. Tas laiks vairs neatkārtosies, lai kā mēs pēc tā skumtu. Katrai paaudzei ir paredzēta sava atmoda.
Kopā ar cilvēkiem aiziet arī viņu atmiņas, tādēļ ir svarīgi no barikāžu ugunskuru pelniem izlasīt un nākamībai saglabāt nedegošo, to, no kā top liela ilgošanās, ticība un mīlestība. Apgalvojums, ka toreiz cēlās visa tauta, nav patiess. Kā visos laikos, bija daudz malā stāvētāju, smīnētāju un vienkārši nobijušos.
Barikādes bija nevis pasākums, kā to Doma laukumā šogad teica kāda svarīga amatpersona, bet sākums kaut kam pilnīgi jaunam. Cits jautājums, ko mēs ar šo jauno vēlāk darījām. Daudziem barikādes tiešām bija tikai pasākums, kas vēlāk ļāva pasakaini iedzīvoties. Kāda sieviete, jautāta, vai viņa arī šodien ietu uz barikādēm, atbildēja ar “jā”. “Jo man Latvija ir dārga,” viņa teica. Nekādas savienības, programmas un projekti nenodrošinās mūsu valsts pastāvēšanu nākotnē, ja mēs šodienas Latviju nespēsim pieņemt, bet turpināsim cits citu ienīst, apsaukāt par nodevējiem un sisties līdz asinīm vienīgi par savu labumu.
Īstenībā katram būtu godīgi jāatbild tikai uz vienu jautājumu: vai man Latvija ir dārga? Ar tās smago vēsturi, kultūras mantojumu, daudznacionālo sastāvu, viensētnieciskumu un reizēm tik postošo iekrampēšanos savā zemes gabalā, ar neprasmi pirkt un pārdot, ar muižas gēniem (kas piemīt arī citām tautām), ar aizbraukušajiem un klātpienācējiem. Arī ar tiem, ko mana vecāmamma sauca par “svoločiem”. Vai nu viņa tāda, kādu to šodien redzu, joprojām man ir dārga, vai es tai atmetu ar roku un tad arī viņa man pasaka “čau”.
Atšķirībā no 1991. gada 13. janvāra tautas manifestācijas Daugavmalā, kas apliecināja nepieredzētu vienotību, 2013. gada 20. janvārī vieni pulcējās Doma laukumā, citi – pie Brīvības pieminekļa. Sabiedrība ir sašķelta un no savas pārstāvniecības atsvešināta vairāk kā jelkad.
Neveiksmīgajā integrācijas politikā vīlušies cittautieši ne bez impēriskās Krievijas palīdzības ļauj sevi pārpirkt vietējiem provokatoriem, kurus, ja vien mūsu valdībām būtu bijis mugurkauls, jau sen vajadzēja no Latvijas izraidīt.
Vienotība nav iespējama, ja mēs nespējam sarunāties. Bez vienotības (nav runa par partiju ar šādu nosaukumu) barikāžu nebūtu bijis. To nebūtu arī tad, ja mēs tās vispirms neuzceltu savā sirdī un prātā. Bez tām daudzi sevi tā arī neieraudzītu kā no jauna piedzimušus. Barikādes nav pasākums, bet gan uzdevums visam mūžam.
