Bārdainis, brauc ar “fiksīti” un lasa dzeju. Kā Latvijā jūtas un izpaužas hipsteri? 0
Latviešu valodas ekspertu komisija latviskojusi jaunās – hipsteru – subkultūras pārstāvju nosaukumu. Turpmāk oficiāli latviešu valodā ieviests vārds “hipsteris”. Tikmēr britu laikraksts “The Guardian” paudis nostalģiju par virkni klasisku vērtību, kas neizbēgami mainījušās līdz ar hipsteru ienākšanu mūsdienu pasaulē. Starp “hipsteru samaitātajām lietām” laikraksts izcēlis Džeimsu Bondu, riteņbraukšanu, bārdas audzēšanu un mūzikas festivālus. Izdevums sūrojas par mūsdienu stilīgo jauniešu subkultūras ietekmi uz britu superspiega Džeimsa Bonda tēlu, mežonīgu uzdzīvi un seksīgas ainiņas aizstājot ar adītām jakām un jefiņu brillēm. “Melno lietu sarakstā” ieļauti arī hipsteru vidū modīgie fiksīši jeb fiksētā zobrata velosipēdi un bagātīgās bārdas. Raksta autori pauduši arī neapmierinātību par mūzikas festivālu gaisotnes izmaiņām: “Agrāk festivālu būtība bija savu bremžu, drēbju un saprāta zaudēšana atklātā laukā. Tagad festivāli ir kā hipsteru izturības pārbaude. Jānakšņo modīgā teltī, jāģērbjas kā uz skatuves, jāēd autentiskākajā ielas pārtikas busiņā, jāmalko pareizais mājdarītāju alus un jānoķer vismazpazīstamākās grupas.” Cik izplatīta ir šī subkultūra Latvijā, jautāju jauniešiem.
Annija Pumpure: “Laiks iet, un lietas mainās – agrāk bija panki, reperi, emo, bet tagad ir hipsteri. Esmu droša, ka drīz mode atkal mainīsies. Pati sevi nepieskaitu ne pie hipsteriem, ne citām subkultūrām, jo nepatīk ielikt sevi kādos rāmjos. Es mainos, un arī mans stils mainās, gadiem ejot. Man nav vēlmes ar savu ārieni, uzvedību vai dzīvesveidu pavēstīt pasaulei kaut ko īpašu vai demonstrēt apkārtējiem, cik oriģināla varu būt. Mums katram ir sava “odziņa” un pat tad, ja piederam pie kādas subkultūras, mēs tajā varam ielikt kaut ko no sevis un necensties kopēt kādu citu. Par hipsteru stilu gan jāatzīst – tie reizēm ir kā kopijas ar vienādām frizūrām, bārdām vai bizēm un bez jebkādas oriģinalitātes.”
Jana Kohno: “Hipsteris ir cilvēks, kas iet savam laikam pa priekšu, savā ziņā kā tāds neformālais līderis, kurš pirmais pamana kādu jaunu lietu un ietekmē citus, pašam dažkārt varbūt pat to negribot. Manuprāt, vārdam “hipsteris” vispār nevajadzētu eksistēt, jo tas kļuvis par lamuvārdu – mums visiem šo vārdu vajadzētu aizmirst. Cilvēki, kurus vēlāk nodēvēja par hipsteriem, par tādiem kļuva, vēl pirms šis apzīmējums bija radīts – tie vienkārši bija cilvēki ar savdabīgu stilu, gaumi, interesēm, kuras atšķīrās no populārās kultūras. Ja es jums tagad teikšu, ka neesmu hipsteris, zinu, ka pretī man teiks, ka hipsteri vienmēr paši noliedz, ka ir hipsteri. Neesmu priecīga, ka hipsteri dažkārt sabiedrībā saistās tikai ar bārdainiem vīriešiem, kas braukā ar “fiksīti” un lasa dzeju.”
