Kāpēc ir svarīgi šodien runāt par latviešu nacionālās operas “Baņuta” simtgadi. Saruna ar režisoru Gunti Gailīti 0
Ligita Kovtuna, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem – 1920. gada 29. maijā – mūsu Baltajā namā vērās priekškars pirmās latviešu nacionālās operas – Alfrēda Kalniņa “Baņuta” pirmizrādei.
Režisora GUNTA GAILĪŠA izveidots, Zosēnos atrodas “Baņutas” muzejs, un tieši tur, kādreizējā Skrāģu krogā, dzimis “Baņutas” libreta autors Artūrs Krūmiņš – Gunta Gailīša vectēva brālis.
Vispirms – atskats vēsturē.
Pirmās latviešu operas pats sākums datējams ar 1903. gadu, kad Rīgas Latviešu biedrība izsludināja publisku, slēgtu sacensību tās tekstam (libretam). Konkursam tika iesniegti septiņi darbi.
Mūzikas komisijas žūrijā bija tā laika atzītas kultūras prominences – Jāzeps Vītols, Teodors Zeiferts, Andrejs Jurjāns, Emīls Dārziņš. Pēc konkursa Mūzikas komisija ziņoja: “(..)
No pārējiem sešiem tekstiem eksperti atzinuši vienu: “Baņutu” ar moto “… uz laimi! Un nomirt – tikai brīdis” par derīgu un piesprieduši tam otro godalgu (200 rubļu).
Piederīgs, kuvēru attaisot, izrādījās, ka šī teksta sacerētājs ir stud. arch. Artūrs Krūmiņš.”
Pēc 17 gadiem, līdz ar nesen dibināto Latvijas valsti un tās mācību un kultūras iestādēm, pateicoties kopējam entuziasmam, nacionālajai pašapziņai un pacēlumam, varēja piedzimt arī mūsu pirmā opera.
Šeit nopelns Andrejam Frīdenbergam – lielam kultūras atbalstītājam un iedvesmotājam, pēc profesijas advokātam. Pēc viņa mudinājuma komponists Alfrēds Kalniņš 1918. un 1919. gadā vēju pilsētā Liepājā arī uzrakstīja operu “Baņuta”.
Kāpēc, tavuprāt, ir svarīgi par “Baņutas” simtgadi runāt šodien?
G. Gailītis: Tāpēc, ka ir jāzina un jāgodā visi mūsu nozīmīgie pirmsākumi un personālijas – mūsu himnas autors Kārlis Baumanis, valsts pirmais prezidents Jānis Čakste, pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, mākslinieks un mūsu “naudas tēvs” Rihards Zariņš, teātra tēvs Ādolfs Alunāns un vēl daudzi citi…
Gluži tāpat jāpiemin Artūrs Krūmiņš un Alfrēds Kalniņš kā mūsu pirmās nacionālās operas autori. Vēl vairāk – visi viņi jāapzina un jāciena kā mūsu nācijas mugurkauls, gluži tāpat kā Brīvības piemineklis un mūsu karavīru piemiņas vietas.
Kāpēc mums šodien ir tik daudz grūti risināmu problēmu? Mana atbilde – tāpēc, ka nezinām un nepētām savas dzimtas un zemes vēsturi, nemācāmies no kļūdām savstarpējās attiecībās un attiecībās ar valstiskām lietām.
Kad sākām celt savu atjaunoto valsti, par mugurkaulu piemirsām, arī par tām vērtībām, kas ir pamatā nācijas pastāvēšanai, ‒ par to, ko mūsu senči ir reāli, pavisam reāli uzbūvējuši, Brīvības cīņās izkarojuši un aizstāvējuši. Pie šīm vērtībām pieskaitu arī operu “Baņuta”.
Jau pati tās tapšana bija zīmīga, tas nebija “pasūtījuma darbs”, librets tapa slēgtā un godīgā sacensībā, kur varēja piedalīties ikviens.
Liktenim ir labpaticies, ka esi libreta autora Artūra Krūmiņa radinieks…
Jā, esmu viņa brāļa – viena no četriem – mazdēls. Studējot Jāzepa Vītola Konservatorijā, tagadējā Mūzikas akadēmijā, mana diplomdarba vadītājs, režisors Kārlis Pamše, uzzinājis šo radniecības faktu, ieteica man rakstīt diplomdarbu par komponista un libretista radošo mijiedarbību.
Tapa mans diplomdarbs “”Baņuta” laikmeta griežos”, kura aizstāvēšana notika divās daļās – teorētiskajā un mūzikālajā. Notikuma vieta – Filharmonijas, tagad Lielās ģildes Mazā zāle, laiks – 1975. gads.
Piedalījās gan mūziķi, gan dramatiskie aktieri – tekstus lasīja mūsu teātra zvaigznes Kārlis Sebris un Antra Liedskalniņa.
Šā notikuma afiša tagad glabājas Baņutas muzejā, ko esi izveidojis atgūtajā senču īpašumā Zosēnos, Skrāģu krogā, kur, starp citu, arī dzimis krodzinieka dēls Artūrs Krūmiņš. Kā tapa šis muzejs?
Dzimtas īpašumu īstenībā atguvu pēdējā brīdī – 90. gadu vidū, juristes Veltas Zekundes mudināts. Pēc savas mammas stāstītā zināju, ka Jaunpiebalgā ir šis mūsu īpašums, kurā mūsējie mituši gan tikai līdz Otrā pasaules kara beigām.
Atceros, ka turp kopā ar mammu biju aizbraucis, mazs puika būdams, un viņa runājās ar tālaika rentniekiem, un tas arī viss.
Juristes mudināts, uzrakstīju iesniegumu Jaunpiebalgas pagasta valdei, un, kad vairāk nekā gadu nebiju saņēmis nekādu atbildi, sāku interesēties.
Izrādījās, ka īpašums ir Zosēnu pagastā!
Pētot dzimtas vēsturi, uzzināju, ka Krūmiņi šo īpašumu – Skrāģu krogu – rentējuši no grāfa Šeremetjeva un ka viņš saskaņā ar pēdējo līgumu 1928. gadā to nolēmis uzdāvināt manam vecvectēvam.
Bet pa to laiku jaundibinātā Latvijas valsts bija pieņēmusi likumus, pēc kuriem svešzemniekiem īpašumi tiek atsavināti un iedalīti brīvības cīnītājiem. Rezultātā šai īpašumā izveidojās sešas zemnieku saimniecības.
Atgūstot īpašumu, man tika “Piekalņu” mājas. Par Skrāģu kroga saimniekiem kļuva Spirandu dzimta ar tās turpinātājiem Dravantiem, kas atvēlēja šo krogus daļu muzejam. Padomju laikos te bija staduls, ferma ar 64 teļiem.
1999. gadā šajā krogus daļā tika izveidota operas “Baņuta” ekspozīcija. 2011. gadā, pošoties uz Pasaules jaunpiebaldzēnu salidojumu, saņēmāmies to paplašināt un beidzot daudzmaz sakārtot.
Toreiz tīrot atradu paciņu ar pelēkām kartītēm – teļu pasēm. Vienam ticis vārds – Baritons, un tā jau bija zīmīga norāde! Šī teļa pase Baņutas muzejā nu ir goda vietā! Nesen jau sagaidījām šīs sezonas pirmos apmeklētājus.
Bet tagad par vēl vienu tavu atgriešanos pie “Baņutas” – pēc 1975. gada koncertversijas bija izrāde 1979., komponista un libreta autora 100. jubilejas gadā, ko veidoji kopā ar Kārli Liepu (diriģents Aleksandrs Viļumanis), kad Vižuti dziedāja mūsu premjers Kārlis Zariņš, bet Baņutas lomā – Rita Zelmane un Dagmāra Rijkure. Un tad – 1999. gada 22. augusta izrāde VI Piebalgas novada kultūras svētkos, kad jau bija iekārtota Zosēnu brīvdabas estrāde. Baņutas lomā – skaistā un gaišā Zigrīda Krīgere, diriģents – atkal Aleksandrs Viļumanis…
Pošoties šiem kultūras svētkiem, tolaik pagasta vadītājs Roberts Ruķis mani uzrunāja, vaicādams, ko tādu nozīmīgu svētkos varētu parādīt.
Viņam ļoti patika pieminekļi, un tie tika izveidoti “Mērnieku laiku” varoņiem Ķencim, Pāvulam u. c. Ieminējos par “Baņutu” un tās tekstu, kas šajā vietā tapis, un viņam šī ideja patika.
Tā tapa brīvdabas izrāde – grezna, krāšņa, ar Latvijas Nacionālās operas orķestri Aleksandra Viļumaņa vadībā, kori, solistiem… To visu var aplūkot fotogrāfijās Baņutas ekspozīcijā.
Piedalījās gan spožie mūsu operas solisti – līdzās Zigrīdai Krīgerei arī Aivars Krancmanis (Daumants), Kārlis Miesnieks (Valgudis), Miervaldis Jenčs (Vižuts), Antra Bigača (Maiga) u. c. Vēl arī folkloras grupas “Vilki” un “Vilcenes”, deju grupa “Piebaldzēni” un apvienotais Piebalgas novada koris.
Tas bija milzu entuziasms, uz kā pamata izrāde tapa, no Opernama noliktavām tika paņemti tērpi un rekvizīti… Juris Salmanis veidoja scenogrāfiju…
Nezinu, vai šodien kaut ko tādu varētu iespēt, tas būtu nesamaksājami… Muzeja fotogrāfijās mēdzu aicināt interesentus atrast kāda šolaik pasaulslavena mūsu mūziķa foto – tikai retais sazīmē un atpazīst trompetistu Andri Nelsonu orķestrī.
Jāpiemin, ka 20. gs. 80. gados “Baņuta” skanēja trimdā – 1982. gadā prestižajā Kārnegi zālē Ņujorkā, pateicoties Andreja Jansona iniciatīvai un viņam pašam esot pie diriģenta pults, un ar Latviešu fonda Amerikā un Ņujorkas pilsētas Mākslas departamenta atbalstu. Arī – Milvoku Dziesmu svētkos un Melburnā 1983. gada Kultūras dienās, un Minsterē 1984. gada Dziesmu dienās. Tēvzemē pēdējoreiz “Baņutu” koncertversijā dzirdējām 2003. gadā Rīgas Latviešu biedrības namā… Šogad – nekā! Kāpēc? “Baņutu” uzveda pat kara laikā – 1941. gadā…
Tiešām nesaprotami! Ikviena liela nācija būtu savas nacionālās operas simtgadi atzīmējusi ar plašu un greznu sarīkojumu. Atkal mēs, latvieši, diemžēl pietiekami labi nezinām un negodājam savu vēsturi.
Gan jāteic, ka man bija pāris sarunu ar komponistu Zigmaru Liepiņu, kad viņš vadīja Operu. Zigmara iecerēs bija atjaunot “Baņutu” pēc tās pirmiestudējuma, kāds tas bija ar Kugas dekorācijām, bet mainās personālijas, viedokļi, domas…
Kura no “Baņutas” ārijām pirmā ieskanas prātā, kad par to runājam?
O, labs jautājums… Laikam jau duets, kad Vižuts apliecina savu mīlestību Baņutai, dziedot: “Kā plašā jūra savu vilni, / Kā debess savu dzidrumu, / Kā ieva lakstīgalas dziesmu – / Tā tevi mīlu, Baņuta!”
“Baņuta”: pirmizrādes impresijas
* Latviešu pirmās nacionālās operas komponists ir Alfrēds Kalniņš, libreta autors Artūrs Krūmiņš, režisors – Ērihs Lauberts, scenografs – Jānis Kuga, pirmizrādē 1920. gada 29. maijā pie diriģenta pults bija pats komponists.
* Baņutu tēloja Dagmāra Rozenberga-Turs, Daumantu – Ādolfs Kaktiņš, Vižutu – Rūdolfs Bērziņš, Maigu – Milda Brehmane-Štengele.
* Par to, kā 1920. gada 29. maijā pagāja “Baņutas” pirmizrāde, vēsta Artūra Krūmiņa brāļa Oskara vēstule vecākiem uz Piebalgas Skrāģu krogu: “Zāle bija pārpildīta, kaut gan cenas bija paaugstinātas no 5 līdz 50 rbļ. Iespaids bija lielisks… Mūzika ļoti skaista – īpatnēja – latviska.”
* Kārlis Skalbe par “Baņutas” dzimšanu vēlāk, 1920. gada jūnijā, teicis: “Kalniņa “Baņuta” – tas ir tas papardes zieds, kas mums jau uzziedējis. Viņā ir liela mūzikāla bagātība, kura liecina, ka šī opera nebūs vienīgā, ko viņš mums dos.”
Publikācijā izmantota informācija no “Baņutas” muzeja materiāliem
