Banku drošības sargs. Saruna ar Kristapu Zakuli 0
Jaunievēlētajam Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītājam Kristapam Zakulim šī ir pirmā darba nedēļa. Trešdien viņš bija “Latvijas Avīzes” redakcijas viesis, kur viņu iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ivars Bušmanis.
– Kad radās neuzticība bankām un nepieciešamība tās kontrolēt?
K. Zakulis: – Domāju, ka līdz ar naudas rašanos – līdzās naudas mijējiem un naudas glabātājiem vienmēr ir atradies kāds, kam nauda pielīp pie pirkstiem.
– Skaidrs, līdz ar naudas rašanos to pavadīja blēdība. Tāpēc jau Jēzus izkaisīja naudas mijējiem naudu, apgāza galdus un izraidīja no tempļa. Bet kā jūs blēdību varat nokontrolēt un pārbaudīt, ja Priedītis ar vienu parakstu simts miljonus aizskaita?
– Kopumā šie darījumi tika realizēti vismaz ar diviem parakstiem – viņa kā valdes priekšsēdētāja un ar padomes priekšsēdētāja parakstiem. FKTK nestāvēja un arī nestāvēs katru dienu Priedītim aiz muguras un neskatīsies pār plecu.
– Pārbaudāt no gadījuma uz gadījumu? Pēc sūdzībām?
– Arī. Visvairāk ir plānotās pārbaudes, kur iepriekš noteikts, kādas un cik pie kuriem tirgus dalībniekiem jāveic. Jautājumu loks visplašākais – sākot ar to, kur ir nauda, un beidzot ar to, kā banka izpilda t. s. naudas atmazgāšanas novēršanas prasības. Citreiz fokusējamies uz kredītiem, tostarp izsniegšanas procesu, ķīlu ņemšanu, risku adekvātu novērtēšanu.
– Ar ko tā atšķiras no parastas revīzijas vai inventarizācijas?
– Runājot līdzībās, arī Valsts ieņēmumu dienests katru dienu nepārbauda katru uzņēmumu vai katru privātpersonu, turklāt viņu mērķis ir izlases kārtībā pārbaudīt 5% no visiem. Mēs pārbaudām krietni lielāku daļu banku, piemēram, 2011. gadā procentuāli ir pārbaudīti ap 60% sektora pēc aktīvu apjoma, vēl ir arī papildu tematiskās pārbaudes.
– Bankas var paļauties uz pieteiktām pārbaudēm…
– Pirmkārt, tās zina, ka varam atnākt ārkārtas pārbaudē, kuras datumu un mērķi mēs iepriekš nepaziņojam. Otrkārt, bankas tomēr cenšas savu biznesu veidot ilgtermiņam, nevis trijās dienās savākt depozītus un ceturtajā dienā banku slēgt…
– Nupat atkal cilvēki tiek aicināti naudu iemaksāt Vispasaules pašpalīdzības kasē, solot augstus procentus.
– Tā nav banka, tas ir nelicencēts tirgus dalībnieks. Jā, “MMM” savā otrajā – atdzimšanas stadijā Latvijā mēģina aicināt cilvēkus, veidojot tā saukto piramīdas shēmu.
Ja kāds šai tirgū parādās, solot augstus noguldījuma procentus, kas neatbilst šā brīža tirgus situācijai, un nevēlas saņemt licenci, tad ir lielas aizdomas par krāpniecību. Un ir pieredzēts, ka šādos gadījumos izdodas sacelt ažiotāžu un piesaistīt samērā daudz līdzekļu.
– Un pirmajiem arī izdodas nopelnīt…
– Pirmajiem tiek, viņi stāsta otrajiem un trešajiem, kas notic un arī iegulda savus līdzekļus, bet, kad tie, kas piramīdas virsotnē, jūt, ka vairs nav ko ņemt, tad darbību pārtrauc, tos otros un trešos atstājot bešā. Tiklīdz FKTK pamana šādas nelikumīgas reklāmas, mēs publiski brīdinām sabiedrību un informējam Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldi.
Cilvēkiem jāapzinās, tiklīdz pastkastītē parādās paziņojums: dodiet naudu, bet mēs jums pievienosim 50 procentus, tā, visticamāk, tas būs kārtējais izkrāpšanas mēģinājums. Mēs pērn par piecām tādām esam brīdinājuši: “Lakepoint Capital Advisors LCC”, “Today & Tomorrow AG”, “Alpari-Trade”, “William Smith and Company” un jau minēto “MMM-2011”.
– Vai FKTK pilnvarās ir bloķēt iedzīvotāju pārskaitījumus no Latvijas bankām uz šādu firmu kontiem ārzemēs?
– Nē, nav mums tādu tiesību.
– Ko FKTK var darīt?
– Komisijas tiesības ir noteiktas likumā. Krājbankas gadījums parādīja tos in-strumentus, kas ir Komisijas rīcībā: pārskaitījumu apturēšanu, izmaksājamo summu ierobežošanu, darbības apturēšanu, valdes un padomes atstādināšanu. Pārkāpumu gadījumos varam uzlikt administratīvos sodus, naudas sodus, lielākie sodi, piemēram, pagājušajā gadā ir bijuši 100 000 latu vienai bankai, ir bijuši arī 25 000 latu lieli sodi vairākām bankām. Bankas darbības apturēšana un licences anulēšana jau ir galējie līdzekļi.
– Vai treknajos gados FKTK uzraudzība nebija palaista par vaļīgu?
– Ja vērtējam tieši straujo kreditēšanu, tad šodien skaidri redzu, ka tāds tolaik bija mūsu politiskais mērķis – panākt Eiropu, cik vien ātri var! Ikgadējais iekšzemes kopprodukta pieaugums, kas mērāms ar divciparu skaitli, parādīja mūsu vēlmi sasniegt ES pārticību. Valsts visaugstākajā politiskajā līmenī tika uzskatīts, ka tā ir pareizi. Uzraugs tajā brīdī nevarēja nostāties pret valsts politisko gribu.
– Gribat teikt, ka banku uzraugs pakļaujas politiskajai gribai?
– Provocējat?
– Nē, citēju jūs.
– Tolaik nebija politiskās gribas ieviest kapitāla pieauguma nodokli, nekustamā īpašuma nodokli, kas ierobežotu kreditēšanas burbuli, jo kādam tas nebūtu izdevīgi. Politiskā griba izpaužas likumdošanā, un uzraugs to var tikai īstenot.
– Kāda būtu jūsu recepte cīņai pret baumām, kādas izraisīja “Swedbank” bankomātu tukšošana?
– Baumas ir cilvēka dzīves sastāvdaļa tāpat kā kulinārija, hobiji un bērnu audzināšana. Baumošana notiek visu laiku, bet gadās brīži, kad nejauši, sakrītot apstākļiem (šajā gadījumā divas nedēļas pēc Krājbankas darbības apturēšanas), tās labāk sadzird un ātrāk stāsta tālāk. Reizēm tās sasniedz iracionālus apmērus, kad ikviens, kas tās nav dzirdējis, tiek uzskatīts par atpalikušu nezinīti. Šajā stadijā nevienu vairs neinteresē, vai atbilst patiesībai stāsti par citā valstī nestrādājošiem bankomātiem. Klienti nevadās pēc faktiem, bet pēc emocijām. Tad bankai nekas cits neatliek kā nodrošināt pietiekamu naudas daudzumu bankomātos.
Sarežģītu situāciju sākuma stadijā ir nepieciešams vairāk informācijas, piemēram, par naudas iemaksu vienā datumā saistībā ar sākumdeklarēšanos būtu jāinformē visi, arī tie, kam uzkrājumu mājās nav, – lai viņi, ieraugot bankās cilvēkus nododam naudu, neskrietu veidot rindas kompānijas pēc.
Baumas rodas arī tā: kāds bankas klients, uzņēmuma vadītājs, personīgi aizvainots, pāriet uz citu banku, grāmatvedes pie kafijas tases mēģina uzminēt iemeslus, un viņu aizdomas par “slikto banku” aiziet tālāk. Baumas obligāti nav jāizplata specdienestu diversantiem aģentiem.
– No valdības atskanēja mājiens, ka “Swedbank” gadījumā baumām kājas aug ārvalstīs…
– Neesmu dzirdējis, ka būtu tieši pierādījumi par citu valstu dienestu saistību ar šīm baumām. Domāju, ka vainīgas ir arī mūsu dažas pašvaldības. Tāpēc runāšu ar citām valsts institūcijām par baumu novēršanu plašākā nozīmē, jo var rasties baumas ne tikai par bankām, bet arī, piemēram, par nacionālo valūtu. Acīmredzot cilvēkus nevar pārliecināt tikai ar kapitāla pietiekamības vai likviditātes rādītājiem. Ja baumo, ka kāda bankas amatpersona ir arestēta, ir jāparāda, ka tā staigā sveika un vesela, ja baumo, ka bankomāti nestrādā, jāparāda, ka tie darbojas.
– Vai vajag pārdot Hipotēku bankas komercdaļu? Un vai vispār valstij, jūsuprāt, vajag savas komercbankas?
– Valstij ar komercdarbību nodarboties nevajadzētu, jo tad valstij būtu jākonkurē ar ļoti daudzām privātām bankām.
Piemēram, ja valsts banka tiek finansēta no budžeta, tai jāspēj sniegt visus tos pašus pakalpojumus, ko sniedz komercbankas, un ar šo pakalpojumu cenām jākonkurē tirgū. Ja pakalpojumu cenas šajā bankā būs zemākas nekā citās bankās, valstij, t. i., pārējiem nodokļu maksātājiem būs jāpiemaksā. Saeimā arī skaidroju šīs lietas, ka var, protams, izveidot īpaši drošu banku, kurā daudz augstākā līmenī ir risku vadība, bet izmaksas tādai vadībai būs lielākas. Tad minētās pakalpojumu cenas arī būs augstākas, un klienti, visticamāk, pāries uz kādu drošu privāto banku. Abos gadījumos sanāk, ka valstij ir jāpiemaksā.
– Mūs finanšu ministrs un citi māca, ka vajag būt apdomīgiem un pašiem prast izvēlēties drošu banku. Pēc kādiem kritērijiem?
– Galvenais drošuma kritērijs, pēc kura iesaku visiem vadīties, lai nebūtu jāpēta gada pārskati un bilances, ir meklēt iestādi, kurai Latvijā ir atļauts pieņemt iedzīvotāju noguldījumus.
Tātad pirmais un galvenais kritērijs: licencēta komercsabiedrība (banka vai krājaizdevu sabiedrība), kurai atļauts strādāt ar iedzīvotāju noguldījumiem. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, valsts to uzrauga, otrkārt, krīzes vai krāpniecības negadījumā valsts garantē izmaksāt atlīdzību līdz 70 000 latu.
Katrs Krājbankas klients pats pārliecinājās, ka piecu līdz septiņu dienu laikā viņš varēja atgūt savus noguldītos līdzekļus šā garantētā limita ietvaros.
– Es, kuram pēc Krājbankas kraha līdzekļi palika “Citadeles” bankā, redzu, ka šīs bankas valdē trīs locekļi ir no bijušās “Parex bankas”. Vai tā ir laba reputācija?
– Viena no uzraudzības formām, ko veic Komisija, ir licencēto kredītiestāžu padomes un valdes locekļu vērtēšana. Ja viņi iepriekšējā savā darbībā ir veikuši kādas nelikumīgas darbības vai pārkāpuši savas pilnvaras, t. i., tiem nav nevainojamas reputācijas, Komisija neatļauj tiem pildīt valdes vai padomes locekļa pienākumus, un tādi gadījumi, kad Komisija ir iebildusi, ir bijuši vairāki.
Tātad, ja Komisija ir apstiprinājusi amatā šos “Citadeles” valdes locekļus, tad tas ir atzinums, ka viņi, “Parex bankā” strādājot, nav sabojājuši savu reputāciju.
– Pēc kādiem kritērijiem tad mums mērīt bankas?
– Arī no jums dzirdu saucienu pēc skaidriem banku novērtējuma kritērijiem.
“Publicējiet reitingus!” mani aicina. Viens no maniem darbības virzieniem būs novērtēt, vai var izveidot šādu banku reitingu. Meklēsim iespējamo rādītāju loku, lai varam salīdzināt ļoti dažādās Latvijas bankas – lielās un mazās, specializētās un ar plašu klientu loku.
– Tas būtu drošuma reitings?
– Noteikti ne. Par drošumu jau galveno kritēriju pieteicu: licencēts dalībnieks noguldījumu piesaistīšanai. Tiem jābūt citiem, iedzīvotājiem saprotamiem kritērijiem. Un arī tādiem, ko tirgus dalībnieki būtu gatavi publiski skaidrot. Šobrīd tie vēl nav izstrādāti.
– Kādi vēl apsvērumi katram jāņem vērā, izvēloties savu banku?
– Viens aspekts iedzīvotāju vērtējumā ir naudas uzticēšana, bet otrs – ērti norēķini. Jāraugās, lai banka būtu pieejama – lai bankomāts būtu tuvumā, lai uz bankas filiāli varētu aizbraukt, citiem savukārt svarīgāka ir ērta internetbanka.
Katrs pats rēķina, vai labāk izvēlēties banku ar maksājumu kartes gada maksu, vai lētāk būs maksāt 20 santīmus par katru naudas izņemšanas reizi. Šajos jautājumos klienti apmainās ar informāciju un ir daudz izglītotāki. Lielākā daļa jau zina, kā ātrāk un lētāk naudu pārskaitīt no Īrijas uz Latviju.
Mums ir sava Klientu skola internetā, kurā katrs var apgūt nepieciešamo informāciju par izplatītākajiem finanšu pakalpojumiem Latvijā: www.klientuskola.lv.
