Baņķieri gaida vairāk drosmes no politiķiem demogrāfijas jautājumā 0
Recepte Latvijas demogrāfijas problēmu risināšanai ir vienkārša, taču vienlaikus – tik rūgta, ka politiķi daudzus gadus nav spējuši tikt līdz konkrētiem lēmumiem. Šādu pārliecību vakar “Swedbank” rīkotajā diskusijā “Demogrāfija un tās ietekme uz Latvijas ekonomiku” pauda bankas galvenais ekonomists Latvijā Mārtiņš Kazāks.
Latvijas demogrāfiskās problēmas jau sen vairs nav nekāds jaunums. Pērn veiktajā tautas skaitīšanā konstatēts, ka pēdējā gadu desmita laikā Latvijas iedzīvotāju skaits ir sarucis par 13% jeb 309 tūkstošiem cilvēku. No tā 119 tūkstoši ir dabiskās kustības (mirstība pārsniedz dzimstību), bet 190 tūkstoši – emigrācijas dēļ. No iedzīvotāju skaita samazināšanās cieš ne tikai lauki un nomaļi reģioni, bet arī ekonomiski aktīvākās lielās pilsētas un pat Rīga.
Saprotams, kādēļ Latvijas iztukšošanās uztrauc politiķus.
Protams, demogrāfijas ratus ātri pagriezt pretējā virzienā nav iespējams. Dzimstības pieauguma rezultātu Latvija varētu sajust vien pēc gadiem divdesmit. Taču politiķi, neskatoties uz kaismīgām runām, komisijām un padomēm, pat īsti nav mēģinājuši apturēt šos ratus. Tādēļ uztraukties sāk arī baņķieri.
“Mēs negribam vākt publicitātes punktus un celt savu citējamību medijos. Taču mūs kā ekonomistus Latvijas demogrāfija satrauc no biznesa puses. Ja līdzšinējās tendences iedzīvotāju skaita izmaiņu ziņā turpināsies, tad reģioni kļūs tukšāki, cilvēki – nabadzīgāki. Un iespējamajam investoram, vērtējot, piemēram, kādas ražotnes atvēršanu, šis reģions kļūs mazāk pievilcīgs,” skaidroja M. Kazāks.
Ja tiks īstenotas nepieciešamās reformas, IKP uz vienu iedzīvotāju pieauguma temps tuvākajos 5 – 7 gados varētu sasniegt ap 6% gadā. Ja reformas apstāsies, izaugsme sarukšot līdz 3%. Sarūkot izaugsmei, savukārt vēl vairāk pieaugs emigrācija un var iestāties tāds kā apburtais loks. Lauki un ekonomiski vājie reģioni kļūs vēl vājāki un iznīks. Publiskā infrastruktūra mazapdzīvotajos novados kļūs arvien nekvalitatīvāka, jo tās uzturēšana izmaksāšot pārāk dārgi.
Kādu risinājumu tad piedāvā ekonomists? Pirmkārt, esot nepieciešams risināt demogrāfiskās tendences kā tādas – uzlabot dzimstību, mazināt emigrāciju, veicināt iedzīvotāju atgriešanos, kā arī strādāt pie imigrācijas. Ne mazāk svarīgi esot veidot ģimenēm draudzīgu nodokļu politiku, lielāko slogu no darbaspēka pārliekot uz nekustamo īpašumu, reformēt pabalstu sistēmu, lai cilvēki būtu motivēti strādāt, bez īpašas auklēšanās konsolidēt gan izglītības iestādes, gan administratīvos reģionus. “Ja man jautātu, vai vajag saglabāt apdzīvotas vietas, es atbildētu īsi – nē, klapējam ciet. Piemēram, Latvijas mazākā pilsēta Durbe ir ļoti skaista vieta. Taču tur ir tikai kādi 554 iedzīvotāji un viņu skaits turpina sarukt. Tam nav nākotnes! Valdībai ir tikai divas izvēles. Labāk samaksāt cilvēkiem pārcelšanās pabalstu, lai viņi var doties uz Liepāju vai Rīgu, iekārtoties, atrast darbu un nodrošināt sevi. Otrs variants – turpināt nedarīt neko, kamēr vieta iznīks,” skarbi noskaldīja M. Kazāks un aicināja sekot attīstīto valstu piemēram, kur urbanizācija joprojām turpinās.
Klātesošā labklājības ministre Ilze Viņķele (“Vienotība”) pat satrūkās no “Swedbank” ekonomista priekšlikumiem un izvairījās sniegt skaidru vērtējumu.
“Mārtiņš var runāt daudz konkrētāk par lietām, kas dabā pastāv. Manā darbā ir tāda profesionālā deformācija – skatīties uz bildi un domāt, kā to aprakstīt citiem vārdiem,” izvairīgi teica ministre un piesardzīgi norādīja, ka kultūras un vēstures dēļ iedzīvotāji vēlēsies saglabāt pašreizējo administratīvo iedalījumu.
Tomēr viņa atzina, ka arī sociālos pakalpojumus mazapdzīvotos reģionos nevarēs nodrošināt tādā kvalitātē kā lielās pilsētās. Savukārt Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Mārtiņš Krieviņš apšaubīja baņķieru piedāvāto imigrācijas veicināšanu, jo pret to Latvijas sabiedrība esot, maigi izsakoties, piesardzīga.
Ministre Viņķele diskusijas laikā arī atkārtoja no “Vienotības” pārstāvjiem daudz dzirdētos spriedumus pa to, ka demogrāfija jāskatās plašāk, nevis tikai kā pabalstu palielināšana. Jo redz, pie lieliem pabalstiem būšot bezdarbnieku ģimenes, kas tikai ražos bērnus, jo neko citu neprot. Tādēļ labāk esot izveidot sociālā atbalsta kompleksu, lai bērna audzināšanu varētu savienot ar darbu, lai vecāki varētu gan radīt pēcnācējus, gan paši sevi nodrošināt.
“Swedbank” Privātpersonu finanšu institūta pārstāvji informēja ministri par savu pētījumu, kas apliecinājis Latvijai neglaimojošu ainu – mūsu valstī pabalsti par bērniem līdz divu gadu vecumam atpaliek gan no Igaunijas (par apmēram 45%), gan Lietuvas (par apmēram 13%). Uz to ministre varēja atbildēt tikai ar to, ka pašlaik LM aprēķinot iespēju palielināt pabalstu par bērniem vecumā no viena līdz diviem gadiem un ieviest vaučeru sistēmu pirmsskolas vecuma bērnu pieskatīšanai.
