1
Teicāt, ka uzrauga galvenais mērķis nav sodīt bankas. Bet gadu aizvadījāt ar rekordlieliem sodiem: ABLV bankai – 3 miljoni, “Swedbank” – 1,3 miljoni, kas jau bija pārsteigums.
Es neieteiktu nevienai bankai gulēt uz lauriem, iedomājoties, ka izveidotais biznesa modelis atbrīvo no kādiem pienākumiem. Neraugoties uz savu plašo pamatdarbību iekšzemē, “Swedbank” tomēr lielā mērā bija orientēta arī uz ārvalstu klientiem. Tas sods gan šādai bankai nebija liels, arī tāpēc, ka mēs iejaucāmies laikus un vienojāmies. Arī trūkumi nebija pārāk dziļi ielaisti, lai izraisītu kādu starptautisku skandālu.
Līdz šim par Latvijas komercbanku pārkāpumiem norādījuši citu valstu uzraugi…
“Swedbank” gadījumā paši pamanījām pazīmes, kas liecināja par kontroles sistēmas nepilnībām saistībā ar naudas atmazgāšanas risku. Banka strauji pieķērās trūkumu novēršanai, ierobežojot aizdomīgos starptautiskos darījumus un izveidojot atbilstošu kontroles sistēmu.
Šķiet, ja par noziedzīgi iegūtas naudas atmazgāšanu un tās ieplūšanu ASV finanšu sistēmā ASV eksperti pirmie nebūtu cēluši trauksmi, mēs Latvijā turpinātu dzīvot vienā mierā. Jums tā neliekas?
ASV ekspertiem šajā procesā ir bijusi ļoti nozīmīga loma, tur man jums jāpiekrīt, taču ne tikai viņiem. Pagrieziena punkts bija tai laikā, kad Latvijai notika noslēguma sarunas par iestāšanos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD). Tas ir arī šīs organizācijas nopelns. Noziedzīgi iegūtās naudas atmazgāšanas risku novēršana ir ļoti šaura, specifiska regulatora darbības joma. Diemžēl mums tas bija klupšanas akmens.
Jāņem vērā, ka starptautiskie darījumi mūsu bankās lielākoties notiek ASV dolāros. Tā ir ASV finanšu sistēma, kurā šī valūta ieplūst. Tāpēc ASV ir tiesības noteikt savai valūtai tādu režīmu, kādu tā vēlas.
Nav tā, ka tikai mēs esam tie nesekmīgie. Runājot par sankcijām, kas vērstas pret tā saukto naudas atmazgāšanu, jāteic, ka ASV tās ir pat vēl stingrākas nekā Eiropas valstīs, turklāt aptver ne tikai banku biznesu, bet arī citas ekonomikas nozares. Terorisma finansēšanas draudi spiež gan ASV, gan Eiropas valstis pastiprināt prasības. Pašlaik piedzīvojam to, ka banku glabātie noslēpumi, kas gadu simtus bijuši neaizskarami, lielā mērā tiek upurēti uz iedzīvotāju drošības altāra. Finanšu sistēmas regulējums visur pasaulē tiek orientēts uz arvien lielāku caurspīdīgumu. Ar to būs jārēķinās gan bankām, gan banku klientiem.
Vai ASV auditori ir tik neatkarīgi savos vērtējumos par Eiropas valstu banku darbību? Varbūt amerikāņi uz savējiem skatās caur pirkstiem, bet vairāk grib ierobežot to naudu, kas izplūst caur Eiropas valstīm?
Banku regulējums jānošķir no brīvajām jurisdikcijām, tā sauktajām ofšoru zonām utt. Tie aizdomīgie finanšu darījumi pārsvarā jau notiek ofšoros. Kāpēc bankai, kas lielākoties ir privāts uzņēmums, būtu jāuzņemas atbildība un papildu kontrole pār citiem oficiāli reģistrētiem uzņēmumiem? Kāpēc nevar ieviest kārtību tajās tālajās okeānu salās, kur ir šīs ofšoru zonas? Par to, protams, jālemj politiķiem. Bet regulējumi ir tikai bankām – tātad joprojām valda uzskats, ka bankas ir tās, kurām jāierobežo iespējama netīrās naudas atmazgāšana un pašām jāizlemj, ar kuriem klientiem strādāt un ar kuriem ne.
Pēdējā laikā no Lielbritānijas valdības vadītājas gan dzirdam paziņojumus par nodomiem ierobežot ofšoru zonas. Arī Vācijas finanšu ministrs pavēstījis, ka veidošot no nodokļiem brīvo zonu “melno sarakstu”. Tas liecina, ka ir vēlēšanās šo jomu sakārtot.
Kopš pagājušā gada FKTK noteikusi bankām stingrākas prasības, lai mazinātu noziedzīgi iegūtas naudas atmazgāšanas risku. Kā tas ietekmējis noguldījumus?
Mēs nepārtraukti raugāmies, lai pārgalvīga investīciju politika, pārgalvīga kreditēšana “nenoēd” banku kapitālu, apdraudot iedzīvotāju noguldījumus. Lielu uzmanību tāpat pievēršam banku pārvaldes kvalitātei – lai iespējami mazāk bankas vadītu tādas amatpersonas, kurām ir pārāk pielaidīga attieksme pret šaubīgiem darījumiem. Mēs visi zinām, ka diemžēl tajās Latvijas bankās, kas beigušas pastāvēt, visi lielie skandāli bijuši saistīti ar krimināli sodāmiem pārkāpumiem. Tāpēc uzmanīgi sekojam līdzi, kādi ļaudis strādā banku pārvaldē. Nav tā, ka vienreiz viņus apstiprinām un viss. Viņu spējas tiek vērtētas pastāvīgi.
Vai pērn apstiprinājāt visus banku pārvaldē strādājošos?
Tas ir mūsu iekšējais uzraudzības darbs, un mums nav tiesību par to kaut ko izpaust. Bet, ja bankā notiek pārbaude, tad ir arī kāds, kurš mūsu “sietam” cauri neiziet.
Tātad tādi gadījumi ir?
Tādi ir katru gadu. Tāpēc jau mēs te esam, lai nodrošinātu labāko kandidātu apstiprināšanu. Jāņem vērā, ka Latvijā ir daudz nelielu banku, kurās akcionāriem ir izšķiroša loma. Pēdējā laikā pūlamies nošķirt bankas vadību, tātad algotos darbiniekus, no akcionāru ietekmes. Bankas pārvaldē strādājošajiem jābūt arī savai atbildībai, proti, cik daudz viņi var klausīt akcionārus un pildīt viņu, iespējams, nelikumīgās iegribas.
Bet vai tad varat kaut ko grozīt, ja kāds, piemēram, Rietumu bankā nopērk kapitāldaļas?
Mazākuma akcionāri, t. i., tie, kam pieder līdz 10% akciju, nevar būtiski ietekmēt bankas politiku. Savukārt tos, kam ir būtiska līdzdalība bankā jeb pāri 10%, pārbaudām dziļāk – gan šo akcionāru ieguldītās naudas izcelsmi, gan viņu reputāciju. Nepietiek ar to, ka kāds akcionārs iegulda naudu, viņam jābūt spējīgam ar savu ieguldīto daļu nodrošināt šo stabilitāti.
Kas pašlaik veido lielāko daļu noguldījumu Latvijas bankās – pašmāju vai ārvalstu klienti?
Pērn banku sektorā novērojām diezgan ievērojamu aktīvu kritumu – ap 10%. Nerezidentu noguldījumi ir būtiski sarukuši tieši 2016. gadā – apmēram par 3,3 miljardiem eiro. Tas nozīmē, ka bankas pamazām atsakās no noteiktu grupu klientiem. Šī tendence ir neizbēgama stingrāku prasību dēļ un vērtējama atzinīgi. Tas apliecina, ka bankas “tīra” savu klientu sarakstus. Noteiktam atbirumam jau ir jābūt, jo citādi nebūtu uzlabojumu darījumu kontroles jomā.
Šā atbiruma ietekme parādās pašmāju un ārvalstu klientu jaunajā proporcijā. Pašlaik Latvijas banku vietējie noguldījumi jau veido vairākumu – 57,4%, bet ārvalstu klientu – 42,6%. 2015. gada beigās bija otrādi – ārvalstu noguldījumu īpatsvars visās Latvijas bankās bija lielāks – 53,4%.
Vienlaikus ar minēto sarukumu gan Latvijas korporatīvajā, gan individuālajā sektorā notiek pretējs process – pieaug vietējo fizisko un juridisko personu noguldījumu īpatsvars. No valsts interešu viedokļa tas ir labi. 2016. gada beigās Latvijas mājsaimniecību noguldījumu pieaugums sasniedza 9%, bet uzņēmumu – 10%. Pagājušā gada beigās šie noguldījumi sasniedza 12,2 miljardus eiro. Turpretī nerezidentu noguldījumu bija mazāk – ap 10 miljardiem eiro.
