Ja vienu mēnesi saņem 500 eiro, bet citu – 20 tūkstošus, bankai būs jautājumi. Saruna ar FKTK priekšsēdētāju Santu Purgaili 7
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) sadarbībā ar Finanšu nozares asociāciju pabeidza izstrādāt ieteikumus banku iekšējās kontroles sistēmas pilnveidošanai un klientu izpētei, kas apkopoti rokasgrāmatā.
Rokasgrāmatas mērķis ir veidot vienotu izpratni par normatīvajos aktos noteikto prasību piemērošanu, kā arī tiek cerēts, ka jaunie ieteikumi atvieglos klientu sadarbību ar bankām, taču, kā tieši būs, to jautājām FKTK priekšsēdētājai Santai Purgailei.
Ko jaunā banku rokasgrāmata maina banku attiecībās ar klientiem un ko – attiecībās ar banku uzraugiem?
S. Purgaile: Rokasgrāmata aptver vairākus blokus – klientu risku novērtējumu, banku iekšējās kontroles sistēmas organizēšanu, kā jāveic ziņošana, ja tiek konstatēti aizdomīgi darījumi no klienta puses. Taču, manuprāt, svarīgākā rokasgrāmatas sadaļa ir pirmā, par klientu risku novērtējumu un kas jādara, lai šī sistēma pareizi tiktu ieviesta un riski efektīvi pārvaldīti.
Citiem vārdiem sakot, jāpanāk situācija, lai bankas tērētu resursus tur, kur tie jātērē, – tur, kur ir augsti riski, un netērētu tur, kur riski ir zemi vai praktiski nepastāv. Tas būtiski atvieglotu sadarbību ar bankām vairākumam klientu, kuru riski ir salīdzinoši zemi.
Turklāt riski ir efektīvi jāpārvalda – gan atverot klienta kontu un piešķirot klientam riska kategoriju, gan tālāk uzraugot viņa darījumus. Ir ļoti svarīgi, ka bankas izprot, kādi ir riski, un attiecīgi rīkojas.
Visvieglāk to ilustrēt ar piemēriem. Vienā risku spektra galā varētu būt, piemēram, pensionāri, kuri vienkārši saņem bankā pensiju, kāda uzņēmuma darbinieki, kas saņem algu, – proti, visi tie cilvēki, kuri saņem algu vai pensiju no viena avota un tālāk veic kaut kādus maksājumus vai tērē naudu, iepērkoties veikalos. Šādu klientu izpētē, monitoringā un apkalpošanā nepieciešama minimāla resursu iesaiste.
Otrā risku spektra galā ir klienti, kas ir Latvijas nerezidenti no augsta riska valstīm vai politiski nozīmīgas personas no augsta riska valstīm. Tur riski ir daudz augstāki, un šeit ir jāievieš vairāku līmeņu iekšējās kontroles principi jeb t. s. “četru acu princips”.
Būtībā runa ir par sistēmu, kurā tūlīt pēc noteikta riska līmeņa identificēšanas klienta uzraudzība tiek nodota bankas naudas atmazgāšanas novēršanas speciālistu rokās, kuri veic padziļinātu izpēti, vāc dokumentus un tamlīdzīgi.
Rokasgrāmatā skaidrots, kādi ir nepieciešamās informācijas avoti un resursi, kāda informācija ir publiski pieejama, kādi aspekti jāņem vērā vairāk, bet kādi mazāk, kā šie jautājumi jāskaidro klientiem. Diezgan bieži saņemam klientu pārmetumus par to, ka “man banka nemitīgi pieprasa tik daudz dažādus dokumentus un kontu izrakstus, es nesaprotu, kāpēc tas vajadzīgs”.
Ir svarīgi paskaidrot klientam, kādu faktoru dēļ viņa riska pakāpe ir paaugstināta, un tādēļ jānoskaidro viņa naudas izcelsme un jāizprot, kāds risks piemitīs tiem darījumiem, kurus klients bankā veiks. Jāpaskaidro, ka, jo vairāk klients palīdzēs bankai iegūt nepieciešamo informāciju, jo ātrāk tiks panākts nepieciešamais rezultāts.
Vai no jūsu teiktā neizbēgami izriet, ka kaut kāda persona, piemēram, es, ir zema riska klients, kamēr strādā vienā darbā un saņem algu no viena avota, bet automātiski kļūst augstāka riska klients, ja viņam pieder dzīvoklis, kuru viņš izīrē un saņem īres maksājumus vai, piemēram, investē vērtspapīros un saņem ienākumus arī no tā?
Tas atkarīgs no darījumiem, nevis tā, no cik avotiem cilvēks saņem ienākumus. Ja darījumi ir skaidri un saprotami, ja to pierādīšanai klients var uzrādīt līgumus, ja summas, kas tiek saņemtas ir samērīgas un ekonomiski pamatotas, tad tas nepaaugstina riska kategoriju. Savukārt, ja vienu mēnesi jūs saņemat 500 eiro, bet citu – 20 tūkstošus, tad gan ietekmēs.
Ja jūs sāksiet veikt liela apjoma darījumus ar sarežģītiem finanšu instrumentiem, tad arī ietekmēs – tam būs jāseko līdzi. Taču arī šajā gadījumā, ja klients spēj paskaidrot savas darbības un to iemeslus, tās ir pierādāmas ar dokumentiem, tad risks ir zemāks.
Riski krasi paaugstinātos tad, ja jūs kā regulāru algu saņemošs klients pēkšņi nodibinātu, piemēram, konsultāciju un mārketinga uzņēmumu, kas ir tipiska joma, kurā tiek īstenotas dažādas koruptīvas shēmas.
Šāda tipa uzņēmums neizbēgami sākotnēji saņems augstāku riska kategoriju, un banka uzdos jautājumus – ko jūs plānojat darīt, kas būs jūsu klienti, kāda veida pakalpojumus jūs gatavojaties sniegt, vai jums ir šiem pakalpojumiem nepieciešamā profesionālā kvalifikācija un tamlīdzīgi.
Uz šiem jautājumiem būs jāspēj sniegt atbildes, lai banka pārliecinātos, ka runa ir par īstu uzņēmējdarbību, nevis koruptīvām shēmām.
Labi, bet kā ar uzņēmējdarbību – kādas uzņēmuma darbības izraisa risku pakāpes paaugstināšanos? Un ko uzņēmums var darīt, lai risku pakāpi samazinātu?
Latvijā strādājošs mazs vai vidējs uzņēmums, kas ražo kādu konkrētu produkciju un izplata to Latvijā vai eksportē uzņēmumiem, tad šāds bizness ir skaidri saprotams.
Ja vēl šā uzņēmuma īpašnieki ir vairākas privātpersonas, kas sevi norādījušas kā īpašniekus un patiesos labuma guvējus, un par šiem cilvēkiem “Lursoft” datubāzē ir atrodama visa nepieciešamā informācija un nav konstatēts nekas risku paaugstinošs, tad šāda uzņēmējdarbība nav augsta riska un nekāda padziļināta izpēte te nav vajadzīga.
Savukārt, ja uzņēmuma īpašnieki ir citu valstu rezidenti un īpaši no paaugstināta riska valstīm, tad būs jāveic padziļinātāka izpēte. Tas gan pats par sevi vēl nenozīmē, ka šāds uzņēmums ir slikts, taču riski šim uzņēmumam būs augstāki un papildu izpēte būs jāveic – būs jāpārliecinās, kas ir īpašnieki, vai tie nav saistīti ar citu valstu politiski eksponētām personām, vai arī paši nav tādi.
Ja uz visiem šiem jautājumiem ir iespējams saņemt apmierinošas atbildes – tad bankām nebūs nekādu problēmu turpmāk apkalpot šādus uzņēmums, tikai vērojot, vai uzņēmuma darbībā neparādās kādas agrāk netipiskas darbības.
Krietni augstāks risks būs arī tad, ja patiesā labuma guvēju uzņēmumam būs apgrūtinoši noskaidrot, jo tie slēpsies aiz ārzonas uzņēmumiem vai kaut kādiem cilvēkiem, kurus identificēt nav iespējams.
Faktiski ir tā: ja uzņēmumam nevarēs noskaidrot patiesā labuma guvējus, tad banka vispār nevarēs turpināt sadarbību ar šādu uzņēmumu. Tādēļ problēmas varētu rasties tiem uzņēmumiem, kuriem to vai citu neizskaidrojamu iemeslu dēļ ir sarežģīta īpašnieku struktūra un nav iespējams noskaidrot vai arī jāiegulda nesamērīgi daudz resursu, lai noskaidrotu patiesos labuma guvējus.
Taču arī šādos gadījumos ne vienmēr ir situācija, kad sarežģīta īpašnieku struktūra liecina par vēlmi slēpties. Var būt situācija, kad uzņēmuma īpašnieki ir ārvalstu uzņēmumi, kas ir akciju sabiedrības, vai kādi investīciju fondi – ja par šiem uzņēmumiem vai fondiem ir publiski iegūstama informācija, ja iespējams noskaidrot, kādi ir bijuši viņu investīciju mērķi, tad, protams, ar šādiem uzņēmumiem sadarbība ir iespējama – viņi būs nedaudz augstākā riska kategorijā, būs vairāk jāpaseko līdzi, bet citādi – viss kārtībā.
Ap Jaungadu runāju ar kādu Latvijas uzņēmumu, kas ražo un tirgo dzīvnieku pārtikas piedevas. Uzņēmumam ir vismaz 20 gadu vēsture, īpašnieki – vietējie. Galvenais birojs Latvijā, šeit arī darbinieki un bankas konts. Kādus pēdējos septiņus vai astoņus gadus šis uzņēmums ir aktīvi attīstījies starptautiskajā tirgū, galvenokārt pērkot pārtikas piedevas Eiropā un Amerikā un pārdodot tās galvenokārt Āfrikā un Āzijā. Valstu skaits, kurās viņi kaut ko pērk vai pārdod, bija vismaz ap divdesmit, sadarbības partneru – droši vien vismaz simts. Rezultātā minētajam uzņēmumam bija milzu problēmas ar pierādīšanu, ka neviens no viņu sadarbības partneriem neatmazgā naudu vai nav Putina vai Kima Čenuna tēvocis, brālēns vai paziņa. Problēmas piebrieda līdz tādai pakāpei, ka banka draudēja slēgt kontu un viņi paši apsvēra pārcelšanos uz kādu valsti, kuras likumdošana ir starptautiskajai tirdzniecībai labvēlīgāka, piemēram, Nīderlandi. Ko darīt šādiem uzņēmumiem?
Šķiet, ka es zinu, par kuru uzņēmumu ir runa, rokasgrāmatas sagatavošanas gaitā, diskusijās ar bankām apspriedām šo gadījumu. Arī šajā gadījumā jāsaprot, ka viss nav melns vai balts. Ja paskatāmies uz šo situāciju no malas, tad, pirmkārt, ir skaidrs, ka starptautiskajai tirdzniecībai vienmēr piemitīs paaugstināts risks, īpaši vēl tad, ja iesaistītas paaugstināta riska valstis, proti, tādas, kur ir augsti korupcijas riski, neskaidra finanšu pārvaldība, kurā iesaistīti ārzonu uzņēmumi, kas parādās starptautisko institūciju un citu uzraugu sarakstos.
Taču arī šādā gadījumā, ja uzņēmums var parādīt, ka viņa partneri ir starptautiski tirgotāji vai uzņēmumi, kas jau gadiem nodarbojušies ar šāda veida biznesu, par viņiem ir pieejama publiska informācija, kas spēj atbildēt uz jautājumu, kas ir jūsu partneri, ar ko tie nodarbojas, – tad šāda darbība ir iespējama.
Protams, papildu riska elements šādā darbībā ir darbība valstīs, kuras atrodas tuvu vai sadarbojas ar valstīm, kurām noteiktas starptautiskās sankcijas. Šajā gadījumā būs nepieciešama papildu uzraudzība, taču var rasties jautājums, vai konkrētajai bankai ir nepieciešamie speciālisti, izveidota iekšējās kontroles sistēma un kredītiestāde ir pārliecināta, ka spēs uzraudzīt šāda veida darījumus.
Ja banka nejūtas par to pārliecināta, tad var nevēlēties šādus riskus uzņemties. Šādiem uzņēmumiem ir jāmēģina aprunāties ar vairākām kredītiestādēm, jo spējas pārvaldīt riskus dažādās bankās ir dažādas.
Vai jaunā rokasgrāmata ietekmēs arī veidu, kā FKTK īsteno banku uzraudzību? Proti, pēdējā laikā esmu diezgan daudz dzirdējis pārmetumus, ka FKTK vajadzētu tomēr atšķirt, kuros gadījumos ir, tēlaini izsakoties, notikusi zādzība no noliktavas un atrasts caurums žogā, bet kuros – tikai atrasts caurums žogā. Attiecīgi arī būtu atšķirīgi jāreaģē. Tomēr notiek tieši pretējais – divarpus gadus pēc “ABLV bankas” kraha gan klienti Latvijā, gan potenciālie investori turpina saņemt paziņojumus par miljonu lieliem piespriestiem sodiem, turklāt no publiski pieejamās informācijas rodas iespaids, ka šoreiz bijusi runa tieši par caurumu žogā, nevis zādzību no noliktavas – es runāju par pēdējo, “Signet Bank” gadījumu. Vai trieciens valsts un banku sistēmas reputācijai šoreiz nav lielāks par sabiedrisko labumu no pārkāpuma sodīšanas?
Es tomēr atbildēšu vispārīgi, jo konkrētu banku pārbaužu rezultātus mums neļauj komentēt likums. Arī FKTK aug un pakāpeniski pārvērtē un maina savu pieeju tam, kā tiek īstenota banku sistēmas uzraudzība. Tomēr mums kā uzraugam ir svarīgi saprast: ja žogā ir caurums, tad banka šo caurumu ir pamanījusi un vai nu aiztaisījusi to, vai norīkojusi kādu sardzē – skatīties, ka pa šo caurumu netiek iznests noliktavas saturs.
Ja turpretī ir noticis tā, ka nekas no tā nav izdarīts, turklāt noliktavas durvis ir plaši un aicinoši vaļā – tad mūsu pienākums ir kratīt ar pirkstu un norādīt, ka bankas iekšējās kontroles sistēmas neatbilst tiem riskiem, kurus banka ir uzņēmusies.
Vienā otrā gadījumā ne tikai nekas nav darīts caurumu aiztaisīšanā, bet arī vadības līmenī nav manāma pietiekama vēlme ieviest risku kontroles kultūru un skaidrot darbiniekiem, kā tas būtu darāms. Ja nu kaut ko esam iemācījušies pēdējos gados, tad tieši to, kā saskatīt, kuros gadījumos mums mēģina “aizmālēt acis”, bet kuros – notiek reāls darbs nepieciešamo pasākumu ieviešanā.
Vai kopumā jūs cerat, ka banku sadarbība ar klientiem uzlabosies, vienlaikus neapdraudot naudas atmazgāšanas apkarošanas pasākumus?
Tāds ir bijis šīs rokasgrāmatas izstrādes mērķis – atvieglot darbu. Ceru, ka palīdzēs gan pašas rokasgrāmatas izveide, gan arī dialogs ar bankām tās veidošanas gaitā. Ieteikumi jeb rokasgrāmata nav pabeigts process – esam vienojušies regulāri tikties ar bankām un turpināt to pilnveidot.
