29
Pensiju iegulda ražošanā
Pašlaik vienīgais uzņēmuma investors ir īpašnieka pensija. Bankas strādājošos aicina ieguldīt pensijā, turpretī Gunārs Freimanis iegulda pensiju. Biznesā vienīgais ieguldāmais kapitāls ir pensija – 266 eiro. Un vēl daži pasūtījumi, piemēram, Dobeles pašvaldības puķu kastu turētāji. Bankas kredītu nedodot, jo “bankām jau esmu miris”, arī AFI “ALTUM” atbalsts nepalīdz, jo tik un tā vajadzīgs bankas kredīts.
Jā, bijušas sarunas ar uzņēmējiem par kopuzņēmuma veidošanu, taču ieguldītāju attieksme Freimaņa kungam nav bijusi pieņemama. Tagad Gunārs Freimanis gatavojas sūtīt vēstuli premjeram Mārim Kučinskim, kurā viņš grib atgādināt, ka elektroenerģija ir ekonomikas asinsrite un nedrīkst būt traucējumu to izmantot. “Man bija doma Latvijas simtgades gadā sākt ražot produktu, ko varētu eksportēt!” Bet tagad šī iecere apstājusies.
“Mērķis ir, saprašana ir, pieredze liela – esmu konstruktors un amatnieks vienā personā,” Freimaņa kungs par sevi ir pārliecināts. “Man ir deviņi jauni produkti padomā!” Galvenais esot sākt ražot, un pirmie simts izgatavotie ar augstu pievienoto vērtību došot kapitālu masveidīgas ražošanas uzsākšanai.
Viņš savos 84 gados ir neticami sprauns un darbīgs vīrs. Dulls – pats to nenoliedz un lepojas ar to.
Izgudrojumu netrūkst
Gunāra Freimaņa 21 gada darbs Centrālajā mehanizācijas un automatizācijas projektēšanas un konstruktoru birojā to pierāda. Zelta medaļa Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādē par izgudroto elektrofotografēšanās aparātu “Vega”, ar ko uz alumīnija platēm kopēja kserokopijas. Padomju laikos viņš izgudrojis arī ledusskapi, ko ražojusi Rīgas Vagonu rūpnīca. Izfunktierēts arī bārdas dzenamais, ko gan nesāka ražot. Tie ir industriālās varēšanas pierādījumi. Šajos laikos viņam ir trīs Latvijas Amatniecības kameras Meistara diplomi: rotkaļa, metāla virpotāja un atslēdznieka. Un patentēta sniega lāpsta.
Pat ja biznesa konsultanti tik pārliecināti par viņa biznesa panākumiem nebūs, un pat ja izgudrojumi nebūs tik unikāli un tik mūsdienīgi, lai patērētāji to gribētu iegādāties, “LA” tik un tā aizstāvētu šo izgudrotāju. Ja amatniekam ir tikai ideja un viņš gribētu uztaisīt tikai pāris paraugus, arī tad valsts ar elektroenerģijas rēķinu politiku nedrīkstētu stāties viņa ceļā.
Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens ir atzinis, ka OIK bija fundamentāla, nacionāla un makroekonomiska kļūda, kas steidzami jālabo. To pēc ministra ierosinājuma jāizstrādā augsta līmeņa darba grupai. Valdībā gan apstiprināja nepieciešamību pēc darba grupas, taču ne pašu darba grupu – Ašeradens rosināja uzticēt darba grupas vadību Ekonomikas ministrijas valsts sekretāram Ērikam Eglītim, bet premjers uzskata, ka tā būtu jāvada ekonomikas ministram. Darba grupa strauji politizēsies, jo koalīcijas partijas plāno deleģēt darba grupai arī savus pārstāvjus. Tai līdz 1.augustam būs jāizstrādā rīcības plāns OIK atcelšanai. Visticamāk, ka Latvijas simtgades gads būs darba grupas, nevis OIK atcelšanas gads. To ieceres, kuru īstenošanā vajadzīgas lielākas elektroenrģijas jaudas, šogad ir daudz dārgākas nekā pērn un nekā nākamgad.
“Ja nu valsts vara šo elektroenerģijas nodrošinājumu nespēj mainīt, esmu pieņēmis lēmumu atrast citu valsti, kura būtu ieinteresēta ražot patentētus produktus,” viņš ar savu roku ierakstījis vēstules uzmetumā, ko gatavojas nosūtīt Ministru prezidentam Mārim Kučinskim. Kurp, vaicāju? “Vai nu uz Igauniju, vai arī pārdošu patentu Vācijai. Esmu pārliecināts, ka atradīšu valsti, kura gribēs ražot oriģinālproduktus un eksportēt lielos apjomos. Vai tiešām Latvijai to nevajag?”
