Bankām jau esmu miris, izskatās – arī valstij: OIK maksājumi pārvelk strīpu plāniem par ražotni 29
Dobeles novada Auros dzīvojošajam Gunāram Freimanim aiz muguras ir liela inženiera konstruktora pieredze, patentēta sniega lāpsta, patentējami vēl astoņi izgudrojumi un vēl lielāki nākotnes plāni. Paņemu viņu mašīnā Auros no lauku mājas un braucam “uz darbu” – uz Dobeli.
“Te man būs ražotne,” viņš saka, atslēdzot vienu no padomju armijas kazarmu mājām, kuru iegādājies īpašumā. Logiem priekšā aizsisti dēļi, telpās valda pamestība un garnadzības sekas. Nesen metāla zagļi aiznesuši čuguna radiatorus.
“Te ražošu prototipu, te strādniekiem būs ģērbtuves un dušas,” viņš vadā mani no vienas telpas uz otru. “Te mans izgudrojums tiks ražots masveidā, viņš norāda uz lielāko telpu, kurā šķembas un ķieģeļu atlūzas vēl blietē, ārsiena jānosiltina un tad jābetonē grīda. “Tas mans uzdevums šogad,” viņš nosaka.
Taču “Elektrum” rēķins par janvāri pārvelkot svītru šādiem nodomiem. Apskatu rēķinu: jā, patērēta 1 kWh, kas maksā vien 5 centus (bez PVN), taču aprēķins par pieslēgto 20 A jaudu no AS “Sadales tīkla” pieaudzē rēķinu līdz 40 eiro. Hm, es kā privātpersona tikpat janvārī samaksāju par 270 KWh…
Pirms desmit gadiem Gunārs Freimanis par 600 latiem izveidoja 60A pieslēgumu, kas no viņa pensijas nebija viegli. Ar katru gadu elektroenerģijas lietošana daudz dārgāka, nekā amatnieks sākumā bija rēķinājies. “Tad man bija 40A pieslēgums, lai es uzņēmumā varētu darbināt vismaz divas mašīnas. Augustā bija pirmais lielais rēķins, pēc kura biju spiests jaudas samazināt uz pusi – uz 20A, ar kuru varu darbināt vien metināmo aparātu. Kamēr neko daudz neražoju, tikmēr ar šiem 20A pietiek. Ražotnē ziemā nestrādāju, jo tur man nav apkures. Nedaudz padarbojoties, janvārī patērēju vienu kilovatstundu un… saņēmu rēķinu par 39,92 eiro. Murgs kaut kāds! Atklāta laupīšana! Ja tā turpināsies, tā taču ir puse no betona grīdas izmaksām!”
Tas sezonālais risinājums, ko AS “Sadales tīkli” piedāvā zemniekiem kaltēm, viņam neder. Viņš strādā reizi no reizes – kad ir pasūtījumi rotaslietām, atslēgām, puķu kastu turētājiem, eņģēm u.c. Tā būs arī tad, kad jāizveido prototips savam izgudrojumam. Kopējā darbagaldu (frēzmašīnu, virpas metināmā aparāta) uzstādītā jauda ir pāri par 60KW. “Man ir tā: varbūt nevajag trīs mēnešus, bet tad trīs dienas vajag,” skaidro meistars. “Visus nē, bet divus darbagaldus uzreiz darbināt vajag gan, un tad ar 40A nepietiek.”
“Maksa par kWh ir atkarīga no izvēlētā pieslēguma, skaidro AS “Sadales tīkls” komunikācijas speciālists Artūrs Zālītis. “Šajā gadījumā klients ir juridiska persona, pieslēgums ir 0,4 kilovoltu līnijā, 3 fāzes un 20 ampēri, kas ir pieslēgums ar salīdzinoši lielu jaudu, priekš maza ikmēneša elektroenerģijas patēriņa.”
Viņš norāda, ka klientiem rēķini tiek piestādīti atbilstoši noslēgtajam līgumam un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas apstiprinātajiem elektroenerģijas sadales sistēmas tarifiem, arī pie 0 kWh patēriņa.
“Lai samazinātu ikmēneša maksu par elektroenerģijas pieslēgumu, klientam ir iespēja izvērtēt sev nepieciešamo pieslēguma jaudu un veikt pieslēguma jaudas samazināšanu, vēršoties AS “Sadales tīkls”. Jaudas samazināšana klientiem ir bez maksas,” norāda Eglītis. Taču Gunāru Freimani šāds variants neapmierina. Viņam jaudas ir pat par mazu un uz laiku atteikties no tā arī nav iespējams, tāpēc arī nav vērsies AS “Sadales tīkls”.
Kā izgudrojumu ieviest ražošanā
Lai šī kazarmu ēka varētu pārtapt par ražotni, tajā jāiegulda milzums līdzekļu. Uzņēmums, kurā plānots īstenot grandiozos plānus – SIA “Gunāra Freimaņa amatniecības meistardarbnīca” pēdējos gadus neuzrāda kādu kustību, aizpērn bija 3000 eiro apgrozījums, pērn vairs tikai 100 eiro, turklāt uzrādīti zaudējumi 1140 eiro apmērā, atrodams firmas.lv izziņā. Meistars atzīst: “Uzņēmums pagaidām nestrādā, bet pēc patentu apstiprināšanas paredzētas 20 darba vietas. Bija paredzēts, ka šogad uztaisīšu pirmā ražojuma prototipus pēc patenta.”
Ideju un plānu viņam netrūkst. Viņš rāda bildes ar saviem līdzšinējiem darinājumiem – neatmūķējamo durvju slēdzeni ar atslēgu, speciālo āmuru ar titāna kātu vecu mēbeļu finierējuma atjaunošanai, mērinstrumentu – tā saukto “kaķi” guļbaļķu ēku būvētājiem, oriģinālu siksnas sprādzi ar īpašnieka iniciāļiem. Nespēju visu bilžu kaudzi izskatīt, tāpēc jautāju: bet jaunie izgudrojumi? Ko šeit ražos?
Meistars ne par ko nevēlas atklāt, ko tieši. Baidās, ka kāds var šo ideju nozagt. “Pirmais no tiem deviņiem ir tāds, kāds ir vajadzīgs katrā mājā, kādu pasaulē pagaidām neražo. Līdz vasarai būs paraugs, ko es tūdaļ nopatentēšu. Otra būtu virtuvē katram vajadzīga lieta. Trešais būtu mērinstruments gan galdniekiem, gan būvniekiem, gan metālapstrādātājiem,” tas ir vienīgais, ko viņš atklāj. “Kad pirku materiālu paraugam, pārdevējs interesējās, priekš kam tādu vajagot? Cilvēki ir ļoti ieinteresēti atšifrēt, kas tas par produktu. Viens lieks vārds, un šo ideju var pasteigties īstenot kāds cits. Zinu, ka ASV patentu piešķiršanas vēsturē reiz patentu dabūja tas, kurš bija iesniedzis stundu agrāk.”
Freimaņa kungs grib patentēt arī koka ēku konstruktīvu risinājumu, iekārtas šo koka ēku izgatavošanai, kā arī iekārtas ūdens atrakcijām.
