14
Tiesvedība arī sabiedrības interesēs
Gan Latvijā, gan Vācijā Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ir norma, kas paredz, ka netaisnīgi līguma noteikumi nav spēkā, līgumam savu spēku kopumā saglabājot. Līdz ar to klienti var uzskatīt, ka punkts līgumā, kas prasa maksāt komisijas maksu, nav spēkā. Diemžēl Latvijā šī norma bieži vien nestrādā. Ģ. Strazdiņš uzskata: arī kopumā Latvijā patērētāju tiesību aizsardzības normas lielā mērā “palikušas uz papīra”. Laiks tās iedzīvināt.
“Ļoti ceru ar šo tiesvedību pievērst sabiedrības uzmanību šīm problēmām, mudināt aizstāvēt savas tiesības,” teic jurists. Viņš aicina citus banku klientus arī atprasīt komisijas maksu. Noilgums šādam prasījumam ir desmit gadi, taču no tā brīža, kad nauda atprasīta, noilgums tiek apturēts. Nav pamata cerēt, ka pēc labvēlīga tiesas lēmuma vienam klientam banka labprātīgi atmaksās naudu citiem. Arī Vācijā tā gluži nenotiek: klientiem nauda ir jāatprasa.
Ģ. Strazdiņš gan novērojis, ka banku klienti samaksā pat, viņuprāt, nelikumīgus maksājumus, jo neredz jēgu ar bankām strīdēties. Turklāt bieži komisijas maksas ir salīdzinoši nelielas. Līdz ar to lētāk ir samaksāt nekā tiesāties. “Risks, ka Latvijas tiesa lems par labu ekonomiski stiprākajai pusei, ir milzīgs. Arī tiesāšanās izdevumi būs jebkurā gadījumā, pat ja prāva vinnēta. Latvijas tiesas parasti neļauj tiesāšanās izdevumus atgūt pilnā apmērā,” stāsta Ģ. Strazdiņš. Viņš pats tiesājas principa pēc. Pārrēķinot tiesvedībā ieguldīto laiku jurista darba stundās un ņemot vērā, cik maksājusi juridiskā literatūra, kas bijusi nepieciešama, lai sagatavotos prāvai, jurists lēš, ka tiesāšanās viņam izmaksājusi jau ap 4000 eiro.
Gan Latvijā, gan Vācijā banku pozīcijas ir tik spēcīgas, visi ir tik atkarīgi no bankām, ka izmaiņas līgumu nosacījumos ir teju neiespējami panākt. Visbiežāk ir tā: vai nu piekrīti bankas prasībām, vai paliec bešā. Var iet uz citu banku, taču tur bieži vien tiek piedāvāts tāds pats līgums. Ģ. Strazdiņš atzīst, ka arī pats nav prasījis bankai neiekasēt vai atmaksāt komisijas maksu, taču banka to būtu varējusi piedāvāt tad, kad iesniegta prasība tiesā.
Jāpiebilst, ka Latvijas Komercbanku asociācijā darbojas ombuds, kur var sūdzēties klienti, kas nav apmierināti ar banku darbību, bet tieši par komisijas maksām aizdevumiem sūdzības neesot saņemtas.
Gan bankas pārstāve K. Jakubovska uzsver, gan “Swedbank” juristi tiesā teikuši, ka klients tiek informēts par visām izmaksām, kas saistītas ar līguma slēgšanu, tātad arī par komisijas maksu. Taču Ģ. Strazdiņš norāda: juridiski tam nav nekādas nozīmes. Svarīgi ir tikai tas, vai līguma punkts ir bankas iepriekš sagatavots un vai tas ir taisnīgs.
Jurists stāsta: daudzi teikuši, ka baidās strīdēties ar bankām, jo tās varot atriebties, piemēram, mainīt klientam par sliktu līguma nosacījumus. “Ir skumji, ka cilvēkiem tādas domas vispār nāk prātā,” saka Ģ. Strazdiņš. “Taču vienpusēji banka neko nevar noteikt. Piemēram, procentu likmes var celt tikai pie objektīviem kritērijiem. Turklāt nedomāju, ka bankas tērētu resursus, lai atriebtos saviem klientiem. Tāpat tās nevēlētos riskēt ar savu reputāciju.”
Turklāt jurists ir pārliecināts: banku peļņa ir tik liela, ka komisiju maksas par aizdevumiem neiekasēšana nebūs būtisks zaudējums. “Kopējā peļņa banku sektoram ik gadu ir vairāki simti miljonu, bet potenciālais zaudējums ir tikai līdz 20 miljoniem,” viņš aplēsis.
Aizdevuma komisija skaitļos
Komisijas maksa par aizdevuma līguma noslēgšanu var būt ļoti atšķirīga. Vācijā 1. uzvarētajā prāvā klients atguva aptuveni 1200 eiro, pērn vienā no lietām atgūti 10 000 eiro.
Latvijā dažos gadījumos komisijas maksa sasniedz pat vairākus simtus tūkstošus eiro, taču tik liela tā mēdz būt uzņēmumiem. Patērētājiem lielākās komisijas maksas ir starp 10 un 20 tūkstošiem eiro, taču parasti tās ir no 500 līdz 4000 eiro.
Ja izdosies komisijas maksas atgūt, klienti tās varēs atprasīt ar procentiem, kas uzkrāti, sākot no prasījuma iesniegšanas dienas.
