Uldis Šmits: Bandinieki politiskajā šahā 0
Šogad novembrī apritēs desmit gadi kopš ieslodzītā korupcijas atmaskotāja Sergeja Magņitska nāves, kura bija sākuma punkts veselai virknei notikumu (arī Baltijas valstīs), kas turpinās joprojām. Kā jau ziņots, nesen Eiropas Cilvēktiesību tiesa lēma, ka Magņitska mātei un atraitnei jāsaņem kompensācija, jo tika konstatēts, ka Krievija pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas normas, tajā skaitā par spīdzināšanas aizliegumu, par tiesībām uz brīvību un personas neaizskaramību un par tiesībām uz taisnīgu tiesu.
Plašākā nozīmē varētu izdarīt secinājumu, ka lietās, kuras skar Kremļa t. s. varas vertikāli vai politiku, taisnīga tiesa diez vai vispār Putina režīma apstākļos ir iespējama.
Savulaik Magņitskim izvirzītā apsūdzība nodokļu nomaksas apiešanā, kaut safabricēta, tomēr neizskatījās gluži pēc absurda. Bet pēdējos gados politiska rakstura lietas jau tiek ceptas bez kautrēšanās, pārāk nerūpējoties par elementāru loģiku. Okupētajā Krimā šo procesu, var teikt, ievadīja režisora Oļega Sencova sagūstīšana – viņam, kā zināms, piesēja terorismu, un, lai to paveiktu, pat “piešķīra” Krievijas pilsonību.
Viņa vārds atkal figurē pasaules medijos, bet šoreiz saistībā ar Maskavas un Kijevas vienošanos par ieslodzīto apmaiņu, kas, kā liekas, noslēgta, pateicoties Makrona un Merkeles piekoptajai agresorvalsts sava veida “nomierināšanas politikai”, ja izmantojam pērnā gadsimta 30. gadu leksiku. Pat Putina vilcināšanās šo apmaiņu veikt pilnībā iederas minētās politikas ainā. Sencovam, protams, pienākas ne tikai brīvība, bet arī vispārēja atzinība, sevišķi par prasību atsvabināt visus Krievijā nelikumīgi iespundētos ukraiņus.
Taču, izrādās, vienīgais ceļš, kā to panākt, bija politisks darījums. Jeb zināmā mērā ķīlnieku izpirkšana, kas ir ierasta prakse saskarsmē ar noziedzīgām organizācijām, kad vairs nav citu iespēju. Galu galā Rietumos cilvēku uzlūko par galveno vērtību. Tāpēc, kā raksta publicists Ilja Milšteins, “mūs vispār ir viegli aplaimot, ko Kremlī noteikti ņem vērā, ik pa laikam ķīlniekus atlaiž, iekams sagrābj citus”, lai tirgotos ar tiem, turklāt neviens pārāk uzstājīgi neuzbāžas ar jautājumiem par Krimu un Donbasu, kad darba kārtībā parādās neatliekamāka tēma un “morāls pienākums: politieslodzīto un karagūstekņu atbrīvošana”.
Tādējādi Kremlis savā spēlē izmanto šos bandiniekus, ko var pēc vajadzības pārbīdīt, bez pārliekām raizēm upurēt vai, īpaši neriskējot, iesaistīt kādā sarežģītākā kombinācijā.
Taktisko variantu aprēķinos tiek turēti prātā arī Ukrainas gūstā nokļuvušie un apmaiņas procesam pakļaujamie “krievu pasaules” cīnītāji. Bet tāpat pašā Krievijā periodiski aiz restēm mestie t. s. ārpussistēmas opozīcijas redzamākie aktīvisti. Ciniķi pat apgalvo, ka Maskava piekritusi maiņas pasākumam, lai pieklusinātu atmaigušo Rietumu kritiku par Putina režīma izvērstajām represijām.
Tomēr ukraiņu politieslodzīto vienas daļas atbrīvošana neatbrīvos no atbildības personas, kuru dēļ viņi ir cietuši, zaudējuši veselību un dzīves gadus. Iespējams, būtu lietderīgi atcerēties Eiropas Parlamenta rezolūciju ar aicinājumu ieviest ES mēroga “Magņitska sarakstu” (atbilstoši 2012. gadā ASV pieņemtajam attiecīgajam likumam). Dažās valstīs, piemēram, Latvijā, kas līdzīgs jau pastāv. Jebkurā gadījumā nevajadzētu palaist garām izdevību rīkoties tiesiskas valsts cienīgi. Vai vismaz neklusēt. Pragmatisma piekritēji, protams, atkal iebildīs. Taču der atcerēties, ka bandinieks, kas spēles gaitā sasniedzis pēdējo horizontāli, parasti pārvēršas spēcīgā figūrā. Un konkrētajā gadījumā tieši tā arī būs.
