Balvu izmantos kopā ar opi un omīti 0
Viņi iedveš vitalitāti un optimismu – tā par saviem audzēkņiem vai mazbērniem nereti saka seniori. Bet notiek arī otrādi, kad jaunajiem kāda vecāka cilvēka uzmundrinājums palīdz atkal ieraudzīt dzīvi košākās krāsās, atzīst Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas audzēknis Jēkabs Dambergs (18) un Rīgas centra sākumskolas skolniece Ieva Žube (11).
Viņi kopā ar citiem jauniešiem no visas Latvijas dažādās vecuma grupās ar saviem radošajiem darbiem piedalījās konkursā “Eiropa skolā”, atbildot uz jautājumiem: “Ko es varu iemācīties no gados vecākiem cilvēkiem?” un “Kā es varu palīdzēt gados vecāka cilvēka ikdienu padarīt interesantāku?”. 522 darbi atklāja jauniešu izpratni par gados vecāku cilvēku vietu un lomu sabiedrībā, bet par labākajiem atzina 30 no tiem. Jēkabs ar savu stāstu ieguva 1. vietu 16 līdz 20 gadus vecu jauniešu grupā, bet Ieva uzvarēja 11 līdz 15 gadus vecu skolēnu vidū ar gleznu – kolāžu, kur atainoja seniorus sportojam.
Ieva arī pati labprāt uzspēlē kādu sporta spēli kopā ar opi un omīti, bet šovasar ņems viņus līdzi, dodoties izmantot balvā saņemto piedzīvojuma parka “Meža kaķis” dāvanu karti. “Kāda no trasēm viņiem noteikti būs pa spēkam. Mani vecvecāki ir tik aktīvi, ka jābrīnās, kā viens cilvēks vispār var pagūt visu, ko viņi paspēj,” stāsta pusaudze.
Pie vecvecākiem Ieva vēršas gan pēc padoma, ja gadās saķildoties ar draudzenēm, gan uzmundrinājuma, ja uzticamas kādas rūpes. Opis viņai māca izgatavot strazdu būrus, bet omīte – rokdarbus un ēst gatavošanu, kā arī izstāsta vēl kādu dzīves gudrību no vecvecmammas laikiem.
Kopā ar vecmāmiņu Ieva devās arī pirmajā divu dienu klases ekskursijā, kur omīte palīdzēja bērniem tikt galā ar atjautības uzdevumiem un prata pat ar palaidnīgākajiem puikām draudzīgi sarunāt, lai viņi nedara palaidnības.
Lai arī vecmamma kādreiz nesaprot jaunāko modi vai žargonvārdus, viņa vienmēr ir gatava mācīties un Ieva ne ar vienu vārdu vien papildinājusi viņas leksiku. Tagad par mazmeitas labajām sekmēm omīte saka: “Tas ir forši!”
Savukārt Jēkabam uzvaru atnesis senā akadiešu gudrībā – “Kur nav labu sirmgalvju, tur nav arī labas jaunatnes” – balstīts stāsts. Viņš raksta par meiteni, kura jau atrodas uz izvēles sliekšņa par labu noziedzībai, tomēr aiziet jēgpilnu dzīves ceļu, kad satiek viedu sirmgalvi. Bērnunamā uzaugušajai pusaudzei Keitai darbs pansionātā piespriests par sīku zādzību. Jau būdama vidusskolniece, viņa, šķiet, apvainojusies uz visu pasauli un atsacījusies no jebkādiem mērķiem. Taču sastapšanās ar pansionāta iemītnieci, kura jaunībā piedzīvojusi līdzīgu likteni, meitenes pasaules uztveri apgriež kājām gaisā un viņa savu mūžu nolemj veltīt darbam bērnu un sirmgalvju labā.
Arī Jēkaba dzīvē ir īpašs vecāka gadagājuma cilvēks – viņa vectēvs, kurš jaunieša dzīvei ielicis pamatus, ieaudzinot labu attieksmi pret darbu. “Viņam ir svešāda – citu laiku – pieredze, bet arī no tās var mācīties,” atzīst Jēkabs. Savā vectēvā, kuru vairākas reizes nedēļā apciemo, dodoties uz sporta treniņiem, viņš saskata labu paraugu dzīves mērķiem un nolēmis censties iegūt iespējami labu izglītību, lai vēlāk strādātu interesantu darbu.
Jēkabs vēlētos, lai Latvijas valsts spēj saviem vecākās paaudzes ļaudīm nodrošināt tādas pašas sociālās garantijas kā Skandināvijā, bet vienlaikus novērtē, ka latvieši ar vecāko paaudzi saglabā ciešu saikni un rūpējas ģimenēs.
