Sandra Vensko: Balvas un karš 6
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Protams, mani, kā daudzus citus, “Spēlmaņu nakts” nominācijām par izcilu sniegumu gluži pārsteigt neizdevās. Tieši tam jau balvas radītas, lai katrs pats līdzi justu savam aktierim. Visi taču mūsējie, visi publikai pie sirds. Kā ierasts, par balvu piešķiršanu raisās diskusijas un strīdi. Šajā reizē kara un politikas pieskaņa tomēr jūtama, pat acīmredzama.
Mani neatstāj sajūta par karu un to, ka varmāku skartos bērnus neviens politiķis neārstēs, varbūt pat izliksies, ka bērni nemaz neeksistē un karš ir daļa no pasaules izrādes, ko nospēlēt publikai. Ja vieniem tiek viss, bet citiem jānosalst vai jānomirst badā, un nav nekādu attaisnojošu iemeslu, kāpēc tāda netaisnība netiek izskausta, jautājumus drīkst uzdot ne tikai bailes pārņemtajiem, bet jautāt arī tiem, kuriem šāds jautājums nav ērts. Šis gads ir nežēlības gads. Gada vistumšākajā mēnesī no pelēkās miglas un aukstuma izkūņojas sāpīgs un asiņains tēls, bērna augums, kas sašķaidīts, atrautām kājām, rokām, raudošs, kliedzošs, miris zīdainis, kura acis vēl nepaspēja saskatīt pasaules gaismu.
Politika nav naivisma māksla, bērnu nogalināšana politikas jautājumus neatrisina, māksla ne tik. Pasaules varenie pierādījuši, ka nedz teātris, nedz kino vai dziesmu vara neaptur karu. Valodas un teksti plūst paralēli, nesaskaroties ar dzīves realitāti, tikai paspilgtina izteikto domu un liek iejusties, līdzi just, emocionāli saslēgties vienotā mākslas baudījumā. Cilvēka spējas un talants ir kā noslīpēts dimants, ar ko iespējams apžilbināt publiku, likt justies citādāk, nekā ierasts, taču katra politiska nokrāsa ir daļa no kopainas.
Cilvēki, kuri Latvijā ierodas, bēgot no kara vai bailēs no soda, nav vienādi privileģēti. Ja vieniem sabombardētas mājas, tad otri atbēguši bailēs tikt sodītiem par nepareizu domāšanu. Ukraiņu valodas skolotāja strādā par apkopēju, cer atgriezties mājās. Vai no Krievijas atbraukušajiem Latvija kļūs mājas un šie cilvēki pietuvināsies tam, ko saucam par Latvijas valsti?
Ziņa par zīdainīti, kuru nogalinājusi okupantu armija, jā, armija, tie ir reāli cilvēki, kuri raida raķetes vai nomet bumbas, šī ziņa pagājušajā nedēļā kaut kādā mērā turpina eksistēt prātā, salīdzināt labo bērnu un slikto bērnu izredzes palikt dzīviem. Kurš izlemj, kādu sodu saņems varmāka un kad?
Cilvēka dzīve uz mūsu planētas met savādus līkločus un veido sev vien saprotamas sakarības. Kāds cīnās par izdzīvošanu, ķepurojas, cits smīnot noskatās un palaiž vaļā smalko dzīvības aukliņu. Lai mirst! Dzīvība un nāve vājprātīgajā pasaulē, izrādās, tāds nieks vien ir, un noteikt, kuram jādzīvo, kuram jāmirst (cik ciniski!), šobrīd nosaka dabā valstu neredzamas robežas.
Ja māksla pieprasa politikas klātbūtni, varētu jautāt, kurš ir vainīgais – bērns, kurš pagadījās apšaudes vietā, vai propagandas ieroči, atbildes būtu dažādas. Politikas saite ir bīstama, vērtējot un atrunājoties, ka šādas saites nav balvām raksturīgas, taču bērns kara apstākļos nav iedomāts tēls, tas pasaules cinisma nošļakstīts, audeklā ievīstīts, mātes un tēva apraudāts, nejūtīgo piesmiets cilvēks. Un šeit vairs propaganda nerullē? Politiku veido cilvēki, nevis politika rada lugu uz skatuves. Karam ir savi likumi, visatļautība karā ir pārvietojusi atbildības nastu uz tautu. Pat ja tauta neko nespēj, tā ir kolektīva atbildība – izglābt katru bērnu neatkarīgi, kādā valstī cilvēks dzīvo.
Tā gribētos politiku noraut no mākslas nost, lai mākslinieka talantam nenāktos brist caur vārdu kaujas lauku. Pat ja balva nopelnīta, no politikas to neatraus. Gaismas gaidīšana notiks neatkarīgi no tā, vai bija ētiski piešķirt kādam balvu vai nebija. Žonglēt uz koķetēšanas virves un likt sabiedrībai noticēt, ka smalkas un vērtīgas balvas mēdz piešķirt tikai un vienīgi par izcilu sniegumu mākslā, ne vienmēr iztur kritiku. Tieši tāpēc mākslas darbu vērtēšanā būtu jāstāv krietni patālu no neskaidras politikas ēnas.
